Otras pārdomas man ir par indulgences pārskatu par cenu līmeni PSRS laikos – it īpaši pārtikas un rūpniecības preču salīdzinājumā.

Mēs daudz domājām par PSRS kā industriāli attīstītu valsti, un varbūt daļēji jau tā bija. Bet kāpēc tad rūpniecības preču cenas bija tik ļoti augstas salīdzinājumā ar pārtikas cenām. Protams, visas cenas bija mākslīgi noteiktas, bet tik un tā visam ir arī kaut kāds objektīvs pamats.

Otrs datu punkts bija šīs rūpniecības pilnīga sagrāve pēc PSRS sabrukuma. Skaidrs, ka tas varēja būt lielas zagšanas dēļ, bet tik un tā – cilvēkiem jau bija kaut kāds racionālisms saglabājies, un ja būtu varēts šo rūpniecību kaut daļēji pārorientēt uz rietumu sistēmu, tas tiktu ātrāk izdarīts. Dažas nozares jau arī to izdarīja, piemēram, Latvijā bija farmaceitiskais uzņēmums Olainfarm, kas arī tagad ir tikpat aktīvs dažu zāļvielu ražotājs.

Bet citas lietas, kā automašīnu ražošana tika pilnībā sagrautas, un visdrīzāk tieši tāpēc, ka tās bija pilnībā nekonkurētspējīgas. PSRS laikos tās varēja eksistēt tikai tāpēc, ka bija dzelzs aizkars. Tirgošanās ar rietumiem bija stipri ierobežota. PSRS pārdeva rietumiem naftu, bet par ieņēmumiem mēs nedrīkstējām pirkt rietumu mašīnas. Varbūt tā nauda aizgāja, lai bruņotos un citiem lieliem projektiem, vai varbūt vienkārši, lai iepirktu pārtiku, nezinu tik sīki. Bet fakts ir tāds, ka mašīnbūve ir ārkārtīgi sarežģīta, vajadzīgo tehnoloģiju un detaļu skaits ir milzīgs, un nozare ir atkarīga no globāliem piegādātājiem jau ļoti ilgu laiku. Pat tik liela valsts kā PSRS nespēja to attīstīt pasaules līmenī bez plašas starptautiskas sadarbības. Jā, viņi spēja saražot žiguļus un moskvičus, bet tās izmaksas bija neproporcionāli daudz augstākas nekā citur pasaulē. Tāpēc arī bija deficīts un nauda mašīnai bija jākrāj desmit gadus.

Kāpēc šis ir joprojām aktuāli? Tāpēc ka Krievijā joprojām valda romantisms, ka viņiem nevajag pūstošos rietumus. Daudzi uzskata, ka rietumu sankcijas ir nebūtiskas, jo tās tikai stiprinās vietējos ražotājus. Tas ir absolūti naivs viedoklis. Jau šobrīd Krievijā ražotās LADA mašīnas ir bez ABS un drošības spilveniem un ar euro 2 eco standarta dzinējiem (nav atļauti ES jau kopš 1999. gada). Nespēja importēt tehnoloģijas atmetīs Krievijas rūpniecību atpakaļ PSRS laikos – augstas cenas, zema kvalitāte. Pašiztikas līmeni tas nodrošinās, bet neko vairāk.