no zemes pīšļiem tu esi nācis un par pīšļiem tu paliksi...
Pagājušonedēļ apglabājām manu tēvu, un gribu visu pierakstīt, kamēr vēl notikumi ir svaigā atmiņā. Skots Aleksandrs savā esejā par vieglu aiziešanu pieminēja, ka viņam nekad nav gadījies, ka cilvēki nomirtu mierīgi savās mājās, radinieku ieskauti un sakot viedas frāzes ar novēlējumiem. Tā nekad nenotiek, jo nāve ir ļoti smags un sāpīgs process, bet vismaz mans tēvs ir nedaudz tuvāk šim ideālam nekā viņa aprakstītie pacienti, kuri nomira slimnīcā, pieslēgti dažādām dzīvību uzturošām mašīnām un izmisīgiem radiniekiem pieprasot, lai dzīvības glābšanai tiktu izdarīts pilnīgi viss.

Mans tēvs nodzīvoja līdz 85 gadiem un nomira savās mājās, gultā, sava dēla klātbūtnē. Jau pagājušā vasarā viņš smagi saslima un vairākas reizes nonāca slimnīcā, līdz viņam atklāja aklās zarnas iekaisumu. Ārsti jau brīdināja, ka šādā vecumā operācija var būt letāla. Tēvs operāciju pārcieta, bet kļuva tik vājš, ka vairs nespēja pat apsēsties, un viņu nācās apkopt guļošu gultā. Šī gada martā viņa stāvoklis pasliktinājās, un bija skaidrs, ka viņam vairs nav daudz laika palicis. Viņš pilnībā pārstāja ēst un dzert. Izsauktie neatliekamās palīdzības mediķi konstatēja, ka viņa organisma rādītāji ir normas robežās, bet acīmredzot ir pienācis viņa laiks, tāpēc neveda viņu uz slimnīcu un arī neievadīja šķidrumus intravenozi.

Es esmu pateicīgs par viņu labo izpratni par mana tēva vēlmēm. Mans tēvs nekad negribēja nomirt slimnīcā, viņš vienmēr bija vairījies no ārstiem, un saskarsmi ar medicīnas sistēmu viņš atļāvās tikai dzīvībai kritiskās situācijās. Tādas viņam dzīvē bija nācies pieredzēt vairākas reizes. Viņš dzīvē vairākas reizes bija smagi kritis, iekļuvis nopietnās autoavārijās, pieredzējis kuņģa čūlu, no kuras gandrīz noasiņojis un nomiris, kā arī lauzis dažādus kaulus, tostarp deniņu kaulu, kas tā arī pilnībā nesadzija līdz mūža galam. Viņam ilgstoši bija arī lielas problēmas ar alkoholu, bet 65 gadu vecumā viņš praktiski pārstāja lietot un atteicās no alkohola pat tad, kad ārsts bija ieteicis nelielu mēriņu šņabja asinsrites uzlabošanai.

Sliktāk bija tas, ka tēvs pēdējo pusgadu pirms nāves cieta smagas sāpes, kas bieži netika pietiekami remdētas. Diemžēl Latvijā farmakoloģiskā aprūpe nav pietiekami labā līmenī, un ļoti daudzi pacienti nesaņem vajadzīgo atsāpināšanu, lai gan pretsāpju līdzekļi nav dārgi un paliatīviem pacientiem ir ļoti vajadzīgi. Es negribu šo izvērst par lielu kritiku, bet tiem, kas vēlas iedziļināties, es ieteiktu šo Aijas Rutkas rakstu par problēmu pacientu aprūpes nevienlīdzībā un par ārstu neprasmi komunicēt ar paliatīviem pacientiem. Arī tas, ka ģimenes ārsts izrakstīja miršanas slēdzienu manam tēvam, neierodoties pie viņa un pat neapskatot mirušo, bet pieņemot ziņas tikai pa tālruni, man nešķiet pieņemami vai cilvēcīgi.