Muļķības.

Sāksim ar to, ka pirms Krievijas iebrukuma Ukraina nemaz tik ļoti uz NATO nesteidzās.

Ukrainas parlaments izvirzīja dalību NATO kā mērķi tikai 2017. gadā un Zeļenskis apstiprināja jauno Ukrainas necionālās drošības stratēģiju, kurā izvirza šo pašu mērķi jau valdības līmenī, tikai 2020. gadā. Pēc kā tad tikai arī sāka kaut ko darīt.

Otrkārt, ir jāņem vērā, ka NATO neviens neiestājas tāpat vien, neko nedarot. Arī Latvijai bija jāveic diezgan daudz visādu vingrinājumu, kad mēs sākām kāpt NATO vagonā. Salīdzinājumam, mēs sākām intensīvāk to darīt jau 1994. gadā. Un iestājāmies reāli tikai 2004.

Viena no lietām, kas Ukrainai ir šaubīgas saistībā ar dalību NATO, ir tā pati korupcija. Korupcija ir visās valstīs, bet ir būtiski atšķirīgi tās līmeņi, izplatība un likuma varas neatkarība un piemērošana korupcijas apkarošanā. Cik saprotu, Ukrainā ar korupciju joprojām ir gana slikti (jā, sliktāk nekā pie mums). Un tas ir bīstami NATO, ja viņiem ir tāds dalībnieks. Iedomājamies vien, ko nozīmētu aizsardzības budžeta izzagšana NATO valstī. Tas nozīmē, ka Ukrainai arī šai ziņā būtu diezgan ātri un intensīvi jāpavirzās uz priekšu, lai varētu kandidēt uz dalību NATO.

Treškārt, Baltijas valstis bez NATO būtu pirmās Krievijas sarakstā, nebūt ne Ukraina. Jo jebkurai Baltijas valstij Krievija var norullēt pāri dienas laikā un tas točno būtu iebrukums ar maziem zaudējumiem okupantiem. Un vienīgais, kāpēc Ukraina bija pirmā, bija tas, ka mēs tajā NATO tomēr esam. Tai skaitā arī tāpēc, ka NATO arī ir kodolieroči, un Krievijai ir mazāka vēlme spēlēt krievu ruleti pret to, nekā viņi lielās.

Ir saprotams, kāpēc ukraiņi vēlējās konflikta sākumā, lai viņus ātri uzņem NATO un NATO sāk blietēt Krieviju. Bet, lai vai kā arī man pašam to gribētos, tad sanāk, ka NATO ir tiešām tāds pasaules policists, kas nevis aizstāv savus dalībniekus (NATO tiešā funkcija), bet lien iekšā visur, pat, ja aizsargājamā valsts iepriekš žāvājās un pati nekur nesteidzās.