Grūti iedomāties, kā kāds šodien vēl varētu aizstāvēt cenu kontroli. Monopoluzņēmumi ir izņēmuma gadījums – ja tev atkritumus izved tikai viens uzņēmums, tad viņš var diktēt cenu, lai tu nenoslīktu savos sūdos, tāpēc to var valsts regulēt. Bet citādi visur, kur ir konkurence, ja uzņēmumam nebūs izdevīgi kaut ko pārdot par valsts noteikto cenu, tad viņi to vienkārši netirgos. Pat ja pieprasīs obligāti tirgot, tad ražos sliktā kvalitātē un minimālā daudzumā. Bet melnajā tirgū būs preces par tās patieso (augstāko) cenu, patiesībā vēl dārgāk, jo uzcenojums par risku nonākt policijas nagos.

Arī dzīvokļa cenu kontroles ir pierādījušas kā neveiksmīgas. Tās tikai samazina pieejamo īres dzīvokļu skaitu. Tādas ir ieviestas Stokholmā un dažās Vācijas pilsētās, un ir ļoti grūti tur atrast īrējamu dzīvokli. Jā, dažiem tas ir izdevīgi, kur tur jau dzīvo iepriekš, jo var maksāt zemu, tirgum neatbilstošu cenu. Bet tas arī bija padomju laikos, par dzīvokli bija jāmaksā kapeikas, bet reāli pat ģimenes dzīvoja kopmītnēs, jo nebija jau kur.