Es lielā mērā tev varu piekrist par vairākām lietām, bet par šo:

> Tāpat arguments, ka tas ir nepieciešams, lai nepārslogotu medicīnas sistēmu, ir nepareizs, jo medicīnas ekonomika valstīs ar nacionālu medicīnas sistēmu vienmēr strādā pārslodzes režīmā, jo pieprasījums vienmēr ir lielāks nekā piedāvājums.

Gan tu runā tuftu. Pirmkārt, ir atšķirība starp izmeklējumiem un nepieciešamību uzturēties slimnīcā nepārtraukti.

Mūsdienās, kā noteikti pats labi zini, arvien vairāk cenšas darīt ambulatori, un nemarinēt pacientus slimnīcās, kas gan izmaksā dārgi, gan bieži vien nav nepieciešams. Ambulatorajiem izmeklējumiem ir savas rindas, taču, tā kā lielākajai daļai pacientu nav nepieciešamības gaidīšanas laikā nodrošināt slimnīcas līmeņa aprūpi, tad viņi savas rindas gaida mājās.

Tas nozīmē, ka gultasvietas var tikt atslogotas, bet, tāpat saglabājot noteiktu gultasvietu skaitu, lai cilvēkiem ar akūtu nepieciešamību būtu iespējams tikt slimnīcā.

Nemācēšu teikt, cik ļoti adekvāts ir Latvijas slimnīcas gultu vietu skaits, taču pēdējos 10 gadus nav daudz dzirdēts par to, ka cilvēks netiek aizvests uz slimnīcu, jo tur vienkārši nav vietas. Šādi stāsti, savukārt, tika nereti dzirdēti 90ajos.

Taču loģiski, ka gultasvietu skaits nav bezizmēra un tas jāsadala uz visām akūtajām vajadzībām. Pēc 2019. gada datiem Latvijā bija 2000 slimnīcas gultas vietu kopā -- tas ir ieskaitot onkoloģijas, ķirurģijas un visas citas nodaļas.

Pirms pāris dienām, kad izlasīju tavu ierakstu, pa radio kāreiz ziņās stāstīja, ka šobrīd covid pacientu skaits slimnīcās pamazām samazinās (tai dienā iestājās ap 50 un izrakstījās ap 90), bet joprojām uz to dienu bija >600 covid slimnieku tieši slimnīcās.

Manuprāt, tas diezgan acīmredzami nozīmē gan, ka ir būtiska atšķirība starp +/- normālu medicīnas sistēmas noslogojumu ikdienas režīmā (lai arī tas jau tad "strādā ar pārslodzi") un situāciju, kad pusi no esošajām slimnīcas vietām aizņem pavisam cita profila papildus pacienti.