Jā, redzēju to zviedru pētījumu jau pirms resort to bija publicējis. Kā vienmēr, ir nianses. Šī paša pētījuma secinājumos ir teikts, ka vakcīnu efektivitāte patiesībā turas diezgan labi, izņemot, un šeit tas ir ļoti būtisks izņēmums – veciem un vārīgiem (frail) cilvēkiem. Zavadska arī bija Delfos ievietojusi paziņojumu, ka tie vakcinētie, kas miruši, bija ar hroniskās slimībām kā diabētu vai sirds mazspēju. Tas automātiski izraisīja pārdomas – bet vai tad kopumā tas pats nevakcinētajiem – visvairāk smagi slimo ir ar kādām blakussaslimšanām.

Protams, diabēts ir sūdīga slimība, kas bieži iet rokrokā ar aptaukošanās krīzi. Bet kopumā jau diabēts ir daudziem un tas nav gluži vēzis, kas galīgi sagrauj organismu. Tomēr ir skaidrs, kas bija zināms jau pašā sākumā – ir milzīga atšķirība, kā kovids ietekmē dažāda vecuma cilvēkus (un riska grupas cilvēkus). Jau pašā pandēmijas sākumā bija nostāja, ka šī iemesla dēļ būtu labāk ierobežojumus attiecināt uz riska grupām, bet pārējiem atļauj dzīvot normālu dzīvi. Šos ieteikumus noraidīja, jo bija izplatīta baiļu panika “ka mēs visi mirsim”. Vēl arī tika argumentēts, ka šāda izolācija ir neiespējama, jo visi dzīvojam vienā sabiedrībā.

Tomēr bija daži izņēmumu, un vismaz UK veciem un riska grupas cilvēkiem tika ieteikts izolēties, un daudzi šo piedāvājumu pieņēma. Bija aktivizēti brīvprātīgie, kas piegādāja viņiem pārtiku, zāles utt. ar bezkontakta piegādes metodi.

Pēc tam jau nāca vakcīnas un šoreiz UK arī ļoti aktīvi par galveno uzskatīja vakcinēt tieši šīs riska grupas. Visi var vakcinēties, jo, kaut arī mazāks risks, tomēr risks ir un to ir vērts samazināt. Bet riska grupām šis risks ir neproporcionāli daudz lielāks. Tagad UK šīs riska grupas būs lielākoties saņēmušas 3 vakcīnas devu.

Latvijā diemžēl šī ideja, ka vispirms ir jāaizsargā riska grupas, netika galīgi atbalstīta – pat vakcinācijā nē. Šodien lasu delfos, ka vakcinācijas tempi tiem, kas saņem pirmo devu, joprojām nav neko auguši. Faktiski visi cilvēki Latvijā sēž mājsēdē tikai šo riska grupu vājo vakcinācijas rezultātu dēļ, un pat tad nekas nemainās?

Iespējams, ka šīm riska grupām dzīve kopumā ir tik sūdīga, ka viņiem tā mājsēde jau ir pastāvīga (cilvēki, kas neko daudz apkārt nekustas), tāpēc uz viņiem nav nekāda liela spiediena kaut ko dzīvē mainīt. To pat atzina viens ārsts intervijā, bet pēc tam jau teica, ka tomēr tā nevajag uzskatīt, ka viņi negrib dzīvot, jo nonākuši slimnīcā viņi lūdzas, lai izglābj. Tā jau ir, bet kaut kādā ziņā tas var būt tikai reflekss. Pat pašnāvnieks, kas cieši izlēmis par dzīves izbeigšanu, saskaroties ar nāvējošām sāpēm refleksīvi cenšas no tām atbrīvoties. Jaunus pašnāvniekus vajag atturēt, jo viņu depresiju var ārstēt, viņi var atrast jaunu mīlestību, jaunu darbu, aiziet uz rehabu un tikt vaļā no narkotiku vai alko atkarības un vēl dzīvot ilgu un piepildītu mūžu. Bet ko mēs varam piedāvāt veciem, slimiem invalīdiem? Medicīna ar jaunām zālēm un terapijām iet nedaudz pa priekšu sociālajai aprūpei un valsts nodrošinātajiem pakalpojumiem šiem cilvēkiem.

Nesaku, ka šī ir ļoti pārdomāta analīze, bet varbūt šo riska grupu vienaldzība par vakcinēšanos atspoguļo viņu neciešamos dzīves apstākļus? Un šī vienaldzība ir abpusēja – arī valdība un sabiedrība kopumā ignorē viņu vajadzības. Piemēram, tad kad vajadzēja atrast veidus, kā sasniegt šīs riska grupas vakcinācijas kampaņas sākumā, valdība tā vietā pameta viņus un sāka vakcinēt jauniešus. Kaut vai būtu nosūtījuši personalizētu vēstuli katram senioram, kas atgādinātu, ka vismaz kāds par viņiem vēl atceras – un aicina uz vakcināciju. Tagad šķiet, valdība cenšas to saglābt, bet nu redzēs cik efektīvi tas būs.