Šī ir mūžīgā dihotomija starp individuālo un statistisko. Tikai tāpēc, ka tev par to ir nospļauties, tā nepārstāj eksistēt.

Šajā sakarā es iedomājos kādu citu lietu – padomju laikos bija individualitātes ignorēšanas kultūra, jo tauta un sabiedrība tika stādīta augstāk par indivīda vajadzībām. Šai pieejai gan ir plašākas saknes – gan konfūcisms, gan StarTrek to atbalsta.

Tomēr man šķiet interesanti, ka pat padomju laikos neformāli individuālā pieeja medicīnā bija daudz vairāk praktizēta nekā šodien. Ja kāds potenciāli atteiktos no savu bērnu vakcinēšanas, tad vispirms ar viņu ārsts veiktu pārrunas – draudzīgi izskaidrotu, kas un kā. Ja cilvēks vēl nepiekristu, tad ar viņu parunātu darba priekšnieks vai partijas pārstāvis. Un ja tas nenostrādātu, tad visdrīzāk atmestu ar roku – nu, mums tāds ciema dīvainītis.

Šodien ārstam visdrīzāk nav laika vispār parunāt ar pacientu. Šajā skandālā es visvairāk redzu komunikācijas trūkumu. Tajā ka pacients pat nejūt to, ka ārstam viņš vispār rūp un ka viņam tiešām tiks sniegta palīdzība kā cilvēkam, nevis kā kādai konveijera skrūvītei.

Nevar noliegt, ka šodien ārsti strādā daudz ražīgāk. Vēl pirms 100 gadiem iešana pie ārsta bija riskanta, jo 50% gadījumu viņa izrakstītā ārstēšana nodarīja vairāk ļaunuma nekā labuma. Bet cilvēki tad cienīja un novērtēja ārstus daudz vairāk, jo pat ja viņi nespēja palīdzēt, no viņiem cilvēki vismaz saņēma empātiju, cilvēcīgu komunikāciju un atbalstu no apkārtējiem.

Atgriežoties pie vakcinēšanas, tad šodien daudzas valstis izdod likumus, ka obligāti jāvakcinējas. Kas, protams, arī ir risinājums, bet tajā iztrūkst cilvēciskas komunikācijas. Komunikācija ir tikai traucēklis efektivitātei.