Cilvēka prāts un dažādie veidi, kādos tas strādā, tomēr ir apbrīnojama lieta. Es, piemēram, ļoti daudz ironizēju arī sadzīvē, līdzīgi, kā augstāk - ar kaut kādu apgalvojumu domājot pretējo. Mums ar vīru, piemēram, kādi 70% komunikācijas veido visādi inside joki, ko no malas pat grūti noturēt par jokiem. Bet bērni līdz zināmam vecumam jokus nesaprot, un tad ik pa laikam mans piecgadnieks protestē, ka tā taču nav, kā mēs sakam (kaķis taču nevar mūs visus apēst, piemēram). Droši vien ar laiku viņam attīstīsies spēja nolasīt ironiju no balss intonācijas, piemēram, un droši vien šī būs viņa bērnības trauma, par ko stāstīt psihoterapeitam ;)