Vadošais onkologs tiek atzīts par vainīgu profesionālās darbības pārkāpumos. Cik var saprast no raksta, viņa vaina pamatā bija ārstēt neglābjami slimos. Vienā epizodē viņš esot izteicies, ka pacients tāpat ir neglābjami slims, tad kāpēc nepamēģināt vēl vienu agresīvu terapiju? Bet ja nu palīdz?

Šis ir nedaudz kontroversiāli, bet kopumā es piekrītu tribunāla lēmumam, jo ir kādā brīdī jāļauj cilvēkam nomirt ar cieņu, kad ir redzams, ka nekādu zināmu iedarbīgu terapiju vairs nav palicis. Tad cilvēkam tiek nodrošināta hospisa aprūpe, nevis pakļauts turpmākām ārstēšanas mokām.

Šī ārsta pozīcija bieži atbalsojas cilvēkos, kas vāc ziedojumus bezcerīgi slimajiem, lai uztaisītu vēl vienu “iespējams” glābjošu operāciju vai ārstēšanu kādā dārgā ārzemju klīnikā pēc tam, kad visi vietējie ārsti jau ir vienisprātis, ka prognozes diemžēl ir negatīvas. Saskaņā ar šo lēmumu šāda rīcība turpināt ārstēšanu, it īpaši par augstu maksu, ir neētiska, un ārsti par to riskē ar savu licenci.

Šajā sakarā man likās ļoti interesants šis pārspriedums par to, kā atšķirīgo pieeju kovida pandēmijas pasākumu sakarā var izskaidrot ar divu dažādu zinātnes paradigmu esamību. Šīs paradigmas nosaka redzējumu, tāpēc tās nevar atrisināt tikai ar datu ievākšanu. Vienā šajā paradigmā jebkuri pasākumi atmaksājas, bet otrā pārāk lieli brīvības ierobežojumi var būt sliktāki par slimību. Es redzu problēmas ar abām paradigmām – mums tiešām nav daudz datu, ka mājsēdes vai maskas būtu nozīmīgi efektīvas. Otrai paradigmai galvenais trūkums ir, ka tā pārāk uzticas, ka varētu atrast zāles, kas izārstēs kovidu. Hidroksihlorohīns, ivermektīns un pat remdesivīrs ir neefektīvi. Varbūt jaunās zāles varētu tikt pierādītas kā efektīvas? To rādīs laiks.