Lai gan ir pandēmija, kurā ārstu darbs un ieguldītās pūles ir nenovērtējamas, tomēr ārstu samaksa bieži krītas un pat reputācija cieš. Man nav skaidra viedokļa, kuram ir taisnība šajā jautājumā, bet tomēr ir jāatzīst, ka daudzas lietas no ārstu puses prasa izmaiņas.

Vakar arī diskusijā izgaismojās viena interesanta lieta, kas varētu būt sakne šīm problēmām. Pastāv mīts, ka diagnozes uzstāda tikai ārsti. Vispārīgi jau tas ir pareizi – ja tu saslimsti, tu aizej pie ārsta, nosaka, kāda ir problēma, un tad tu ārstējies. Bet diagnozes noteikšana nav nekāds mistisks process, ko varētu veikt tikai īpaši izredzētie. Tas ir zināšanu pielietošana praksē, un mūsdienās iespēja iegūt informāciju ir daudz plašāka. Ārstam ir jābūt padomdevējam un konsultantam, nevis autoritāram noteicējam. Vairums vieglu slimību kā iesnas, piena sēnīte vai sastiepts muskulis, cilvēki nosaka paši.

Manas sarunas pie ārsta ir apmēram šādas:
Es: man škiet, ka man ir slimība X, jo ir šādi un tādi simptomi.
Ārsts: Jā, tā tas tiešām izskatās.
– Vai tur varētu būt kāda cita vaina?
– Visdrīzāk, ka nē.
– Vai es varētu lietot, kādas zāles?
– Kādas tu gribētu?
– Es labāk izvairītos no stiprākām, dodu priekšroku zālēm I.
– Labi, es tūlīt izrakstīšu recepti.
– Paldies, dakter! Uz redzēšanos.

Iespējams, ka ārsti baidās zaudēt savu kontroli pār pacientiem, tāpēc grib saglabāt ekskluzivitāti pat nebūtiskos gadījumos. Taču man šķiet, ka ar to viņi tikai vēl vairāk zaudē savu reputāciju un cieņu. Ārstiem nevajag baidīties, ka viņu darbs un kompetence netiks novērtēti, jo tieši otrādi – mazāk kontrolējot nebūtiskos gadījumus un ļaujot tos izskatīt citiem atbilstoši kvalificētiem speciālistiem, viņiem būs vairāk laika pievērstiem sarežģītiem gadījumiem, kur viņu pieredze ir neaizstājama.

Otra problēma man šķiet Latvijā ir tā, ka īsti nedarbojas ārstu profesionālā paškontrole. Draugs no Madonas stāsta, ka viņiem ir ģimenes ārsts, kas atrunā no vakcinēšanās pret kovidu. Es nedomāju, ka tur vajadzētu iejaukties valdībai, bet kāpēc ārstu profesionālā biedrība neizskata šos gadījumus? Vispār kāpēc tik daudzi ģimenes ārsti nevakcinē pret kovidu? Tagad ir teikts, ka beidzot visi to nodrošinās, bet izrādās, ka vakcinēs joprojām tikai kāda puse ģimenes ārstu, bet daļa to nodrošinās citā medicīnas iestādē. Es nezinu iemeslus, varbūt tie ir pamatoti, kā naudas vai telpu trūkums šim procesam. Tomēr tas šķiet ļoti dīvaini, jo personīgi man patīk vakcinēt, lai gan neesmu ārsts. To es pat nedaru naudas dēļ, bet tieši kā pilsoņa pienākumu vistiešākajā veidā palīdzēt cilvēkiem.