Aptiekas dara to, ko visi tirgotāji – domā par savu peļņu. Nevar neko nosodīt. Bet tos, kas radīja šo sistēmu, gan ir pelnījuši pērienu.

Tagad īslaicīgi (kas pamatā ir iemesls, kāpēc šoreiz atbraucu uz Latviju) piedaloties zāļu pirkšanas procesā vecākiem besī, cik ļoti aptiekas spiež uz dārgākām zālēm. Tēvam parakstīja pregabalīnu pret neiropātiskām zālēm. Viss ir forši, bet aptiekā standartā piedāvā ražotāju, kas ir 2 reizes dārgāks par lētāko. Tāpat antibiotikām ir dažādi ražotāji ar dažādām cenām. Jau vienā reizē ietaupījām ap 50 eiro.

Es jau to visu zināju no pieredzes, bet tagad es arī ļoti personīgi sajutu to varas disbalansu, kādu izjūt cilvēki aptiekā. Mana māte jautā – vai tās dažāda ražotāja zāles ir tādas pašas. Šeit cilvēkam, kas vēl neko nav sācis lietot, var būt tikai viena atbilde – jā, tās ir identiskas. Bet viņi atbild ļoti diplomātiski – jāskatās, kā tās darbojas, un dažreiz var lietot arī lētākās. Loģiski, ka mana māte tomēr ar to saprata, ka dārgākās zāles varbūt varētu būt labākas.