Katreiz, kad kāds saslimst ar potenciāli nāvējošu slimību, kuras ārstēšanu valsts neapmaksā, uzreiz sākas liela ziedojumu vākšana, lai to ārstētu ārzemēs. Būsim reāli, valsts to neapmaksā tāpēc, ka izredžu ir maz un visdrīzāk arī visa dārgā ārstēšana ārzemēs nedos neko vairāk kā paildzinātas ciešanas pacientam.

Šis nav nosodījums ziedojumu vācējiem, jo noteikti jau ir gadījumi, kad tas ir pamatoti. Bet man likās interesanta cita lieta. Vai šādas ziedojumu vākšanas notiek arī tad, kad atsaka apdrošinātājs – tas par valstīm, kurās nav nacionālās veselības sistēmas. Jo praksē apdrošinātāji atsaka vēl aktīvāk, ja redz, ka ārstēšanas izredzes ir pārāk niecīgas. Vienkārši interesanti, kā cilvēki reaģē būtībā identiskās situācijās, tikai vienā gadījumā tā ir valsts, bet citā – privāts uzņēmums.