Zāļu instrukcijas dalās tajās, kas paredzētas veselības aprūpes profesionāļiem, un tajās, kas paredzētas pacientiem. Pirmās ir garākas un ar sīkāku informāciju, bet būtībā tās ir par vienu un to pašu – kam zāles domātas, kā lietot, kādas blakusparādības, vai var lietot grūtnieces utml.

Šis princips par atšķirīgu lasītāju tiek paplašināts vēl tālāk – tagad arī cita informācija ir jāpielāgo caurmēra lasītājam, ar ko tiek domāts jomas nespeciālists. Šī informācija ir, piemēram, paziņojumi par jaunām zālēm, pētījumu kopsavilkums, brīdinājumi par jaunām blakusparādībām utt.

Kādreiz tā nedalīja, un ārsti neko daudz pacientiem par zālēm vai terapijām nestāstīja. Farmaceitiem pat ētikas kodeksā bija norādīts, ka nedrīkst pacientiem stāstīt par zāļu iedarbības mehānismu.

Šodien šķiet dīvaini, ka agrāk šo informāciju uzskatīja par sargājamo no pacienta. Tagad ir redzams, ka jo informētāks ir pacients, jo labāka līdzestība (atbilstība) ārstēšanai un labāki rezultāti un uzticēšanās ārstiem. Protams, informācijai ir jābūt pielāgotai pacientu izpratnei, un dažreiz ārstiem, kas internalizējuši profesionālo žargonu, ir grūtības to pielāgot. Tāpēc ir vajadzīgi komunikatori, kas to var labāk izdarīt.