Vakar noskatījos Children of Men un ļoti patika, lai gan distopiskās filmas nekad iepriekš nebija patikušas. Varbūt tāpēc, ka es kādreiz dzīvoju netālu no Bexill, bet varbūt arī tāpēc, ka šī distopija pamazām jau tiek īstenota. Filma ir par sabiedrību, kurā kaut kāda iemesla dēļ ir pārstājuši dzimt bērni, un to, kā 20 gadu laikā tas UK ir novedis pie diktatūras un robežu slēgšanas, terorisma un pilnīgas imigrantu demonizēšanas.

Ne velti filma tiek saukta par gaišreģīgu (prescient), jo šobrīd kovida panika satur tieši šos pašus elementus: mēs ziedojam bērnu nākotni, lai izmisīgi censtos pagarināt veco cilvēku dzīves par dažiem mēnešiem. Valdības un lielie sociālie tīkli ir faktiskas kļuvušas par diktatūrām, kas ir slēgušas robežas, ierobežojušas pārvietošanās un tikšanās tiesības, un pat vārda brīvību.