Skaidrs, ka darbā ar bērniem spēja nolasīt emocijas ir būtiska, jo bērni vēl nemāk labi paskaidrot, ko viņi grib. Ar zīdaiņiem, kas vispār nerunā, tā ir faktiski vienīgā saziņas forma.

Bet pieaugušiem cilvēkiem nav šādu traucējumu. Kas liek domāt, ka pārmērīga balstīšanās uz emocijām, zināmā mērā ir bērnišķīgums. Sievietēm tas ir izteikts vairāk, jo viņām jāaudzina bērni. Bet citādi tam saziņā ir negatīvās puses – melnbaltā domāšana, nespēja izšķirt nianses, traucē pieņemt racionālus lēmumus utt. Un arī tas, ja kāds neizrāda emocijas, tad automātiski sāk domāt, ka tas ir sociopāts. Ha, sociopāti jūs visus manipulētu ar superlielisku emociju tēlošanu.