nāves dziņa nav tas pats, kas bailes no nāves, un šīs lietas ļoti labi līdzāspastāv

visi baidās no paša nāves akta, no sevis nogalināšanas, jo pašsaglabāšanās instinkts ir bioloģiski ieprogrammēta uzvedība. bet vienlaikus ir cilvēki, kuri izteikti negrib dzīvot, kuri grib, kaut būtu miruši, kaut viss būtu beidzies, kaut viņi varētu atgriezties nekurienē, mūža miers un kapa klusums. un tā ir drīzāk psiholoģiska vajadzība, kas ir pretēja bioloģiskajai vajadzībai izdzīvot. tādēļ šie cilvēki meklē veidus, kā nomirt. un iesaistīšanās kardarbībā noteikti tam palīdz. tu ieliec sevi vidē, kur ir lielākas iespējas nomirt, turklāt noteikti atradīsies kāds, kam tas liksies drosmes, nevis gļēvuma akts.
un ir virkne citu, mazāk atklātu pašdestrukcijas veidu, kā cilvēki, kas negrib dzīvot, bet nespēj sevi nogalināt, sevi iznīcina dienu no dienas. drugs, drinks, you name it. tikai, protams, apkārtējiem to ir vieglāk tolerēt, jo tas nav tik ārēji destruktīvi (vai arī tam ir vairāk lokālas sekas, tiešā ģimene utt)
ai, tas ir tik sens un vecs stāsts

man ir vienkārši skumji, ka cilvēki, kas negrib dzīvot, to pavērš pret citiem un mēģina atriebties tiem, kas grib dzīvot.