lai kā man nepatiktu freids, viņam bija vismaz viena saprātīga ideja, dzīves dziņa vs nāves dziņa (tanatoss?)
man šķiet, cilvēki, kas izvēlas cīnīties nogalinot (teroristi te arī iederas), vienkārši neprot un negrib būt dzīvi. un viņi grib nomirt. un terorisms ir vismaz samērā leģitīms veids un prasa mazāk drosmes kā godīgi paskatīties sev acīs un sevi pašam nošaut.
jo būt dzīvam un jo sevišKi jūtošam/domājošam cilvēkam ir viens no nepatīkamākajiem un smagākajiem pienākumiem. vismaz līdz brīdim, kamēr to pieņem un samierinies. vai arī - kamēr iemācies just mīlestību. pret sevi un dzīvības faktu.
vai varbūt tas ir tīrs savtīgums. zeme jau ir tik cilvēku pilna ka ikviens saprātīgi domājošais atviegloti nopūšas, ka konkurence paliek mazāk. vairāk gaisa pašam. un atvieglojums par savu labumu anihilē potenciālo empātiju, so neko nejust ir ļoti saprātīgi.

bet, lai cik pareizi tas arī nebūtu, tu tomēr jūties kaut kādā veidā spiests to publiski pamatot un aizstāvēt. tas ir interesanti ;) it kā tu nespētu klusībā sadzīvot ar saviem gēniem. publiskais spiediens just?
tevi "traucē" tas, ka citi jūt savādāk, vai tu ceri, ka patiesībā viņi jūt tāpat, tikai izliekas?

lai nu kā, cilvēki, kas spēj just patiesu līdzjūtību, ir fenomens, kas jāsargā. varbūt viņi ir vienīgie, kas ir izauguši pat cilvēkiem.