Tad jau Mediņam vajadzētu jau iepriekš zināt, ka par viņu prasīs izziņu arhīvā, tad vajadzētu operatīvi atrast arhīva darbinieku, kurš būtu gatavs riskēt ar savu darbu un izķengāšanu pa visiem mēdijiem, kā arī varbūt vēl klāt kriminālatbildību (KL 275.pants. Dokumenta, zīmoga un spiedoga viltošana un viltota dokumenta, zīmoga un spiedoga realizēšana un izmantošana). Turklāt vēl jāiesaista priekšnieks, lai viņš to izziņu parakstītu.

Man tas neliekas ticami. Turklāt - cik saprotu no tā, ko esmu lasījusi - Mediņš par Afgansistānu jau ir kaut kādā intervijā stāstījis jau 96.gadā _ esot raksts periodika.lv. Tas citāts pēc savas būtības neatšķīrās no tā, ko es dzirdēju TV raidījumā, kur es viņu redzēju. Ja cilvēks vairākas reizes (it īpaši - ar laika nobīdi) stāsta vienu un to pašu par kādu notikumu, ir krietni lielāka ticamība, ka viņš to ir patiešām piedzīvojis (jo iepriekš teiktus melus ir grūtāk atcerēties).

Vadoties no tā, es tomēr vairāk sliecos visā šajā stāstā ticēt Mediņam. Tīri intuitīvi man viņš liekas paraupjš, bet būtībā labs cilvēks. Tas, ka viņš sīkos nosauca neglaimojošā vārdā? Neatbalstu, bet nevaru arī mest pirmo akmeni- jo esmu kādreiz dusmās pie sevis un pat sarunās ar apkārtējiem par kretīnu vai nejēgu nosaukusi kādu, kurš ir slikti paveicis savu darbu un ar savu rīcību ir izpelnījies manu nepatiku.

Pusaudži - un tie ir grūti audzināmi pusaudži, kas tur nonākuši - meklē autoritāti - cilvēku, kurš ir stiprāks par viņiem pašiem. Tad labāk, lai viņu autoritāte ir Mediņš, pie kura varbūt viņi neiemācīsies izcilas manieres, bet iemācīsies lauku darbus un disciplīnu, nevis vietējais zeks no Maskačkas, kurš iemācīs, kā nemanāmi nozagt automašīnai spoguļus vai pareizi lietot nazi, lai kādu aplaupītu. :(