Uz brīdi iedomājies, ka tu esi Beirūtas iedzīvotājs, kurš dzīvo netālu no ostas. Tu caur darba kolēģiem ostā uzzina, ka tur stāv nedrošā noliktavā lieli amonija nitrāta krājumi, kas var uzsprāgt, iznīcinot lielu daļu pilsētas. Un tās nav tikai kāda skeptiķa šaubas. Ostas vadītāji jau ir vairākas reizes sūtījuši vēstules atbildīgajiem lēmumu pieņēmējiem ar lūgumu tikt no šīs kravas vaļā.

Reāli tu šajā situācijā neko nevari izdarīt. Ja ostas vadītājs mēģinātu pats notirgot vai aizvākt šo kravu, tad viņu ļoti drīz apsūdzētu nelikumīgā pašdarbībā, tiesa ieliktu viņu cietumā vai piespriestu naudas sodu, bet krava paliktu kur stāvējusi, turpinot apdraudēt pilsētas iedzīvotājus.

Varbūt tā ir specifiska Libānas problēma. Tur pie varas ir paramilitārs grupējums, kas ir ļoti neefektīvs savā darbībā. Ja tu sāksi pārāk protestēt, tevi var nošaut bez jebkādas tiesas. Bet tikt prom no šīs valsts arī nav viegli, jo dabūt vīzu uz kādu citu valsti parastam iedzīvotājam ir ļoti grūti.

Skaidrs, ka cilvēki tur samierināsies ar savu likteni, ka kādu dienu pilsēta var uziet gaisā un labākajā gadījumā tu paliksi dzīvs, tikai bez mitekļa.

Taču mana izpratne par rietumu valdībām ir tieši tāda pati. Šīs valdības varbūt ir nedaudz efektīvākas tehniskajā ziņā un veiksmīgāk risina jautājumus par bīstamu vielu transportēšanu un glabāšanu. Bet tas varētu būt tikai tāpēc, ka tām ir lielāka rūgta pieredze šajos jautājumus.

Bet saskaroties ar kaut ko jaunu jebkura valdība kļūst tieši tāda pati – gatava ieviest kārtību ar savu varu, draudiem ielikt nepaklausīgos cietumā vai pat nošaut. Šīs pandēmijas laikā stingrajā karantīnā daudzi cilvēki vienkārši juka prātā, daži pat izdarīja pašnāvības. Bet ja tu mēģinātu patvaļīgi iziet uz ielas un staigāt, vai satikties ar draugiem, tad policija tevi apturētu, uzliktu sodu, kuru tu nespētu samaksāt, jo ienākumi tev tāpat ir ļoti minimāli. Un pat ja tu ignorētu sodus un turpinātu uz ielas tusēties, tevi drīz apcietinātu. Šiem dažiem varīgajiem cilvēkiem tas bija kā nāves spriedums.

Šajā ziņā valdības rīkojās tieši tāpat kā Hezbollah. Bet dziļākas izpratnes un neklausoties garīgās veselības speciālistu ieteikumiem, bet tikai ar stingru dūri. Vienīgā valsts Eiropā, kas izrādīja atbalstu demokrātijas un brīvprātības principiem bija Zviedrija. Cilvēki nav idioti – ja ļoti vajadzīgs un ārkārtas apstākļos, viņi spēs ierobežot socializēšanos brīvprātīgi. Patiesībā brīvprātība strādās vēl labāk, jo Zviedrija tagad ir vienīgā, kur Eiropā nav atkārtota uzliesmojuma. Bet brīvprātība arī nozīmē, ka tā dod iespēju, kuriem socializācija ir dzīvības vai nāves jautājums, palikt dzīviem.