Nesen lasīju vienu interviju ar Zviedrijas pārstāvi, kurš viņš stāsta, kāda patiesībā ir Zviedrijas politika attiecībā uz koronavīrusu. Viņu mērķis nav ne pūļa imunitāte, ne arī nekā nedarīšana. Tā drīzāk ir veids, kā ļaut cilvēkiem apgūt nepieciešamo kontaktēšanos tādā veidā, kas mazina infekcijas izplatību.

Šī ideja ir ļoti atbalstāma, un ilgtermiņā tā strādā daudz labāk nekā piespiedu pasākumi un obligāta karantīna. Zviedri noteikti sākumā visu neizdarīja pareizi. Piemēram, viņi pieļāva infekcijas izplatīšanos vecu ļaužu aprūpes namos. Bet šādas kļūdas pieļāva arī daudzas citas valstis. Taču citos aspektos zviedri ir pamazām apguvuši optimālu sociālās saskarsmes modeli un viņu mirstība ir bijusi ar skaidru līkni uz leju līdz praktiski minimālam līmenim šodien.

Atšķirībā no daudzām citām valstīm, kur karantīnā sēdošie cilvēki nav varējuši iemācīties, kā izmainīt savu sociālo saskarsmi, lai mazinātu infekciju izplatību. Tāpēc daudzās valstīs atkal parādās infekcijas uzliesmojumi, un ir atkal jāievieš stingri ierobežojumi. Diemžēl, šādas karantīnas ir ekonomiski un sociāli nelabvēlīgas, un nodara vairāk ļaunuma nekā labuma.

Viens no karantīnas visļaunākajiem aspektiem ir pedofilijas pieaugums. Man ir ļoti skumji, ka mēs dzīvojam pasaulē, kur par lielāku ļaunumu uzskata to, ka kāds vecs un slims cilvēks nomirs dažus mēnešus ātrāk, nevis to, ka mazs bērns tiek izvarots, tādējādi sabojājot viņam visu dzīvi.