Es aizmirsu pastāstīt par vienu citu pieredzi ASV ar policiju. Vienu nedēļas nogali kopā ar dzīvesbiedri bijām izlēmuši ar velosipēdiem izbaudīt Ilinoisas plašumus. Ar vietējo vilcienu aizbraucām līdz galam un tālāk jau pa velo takām un lauku ceļiem skatījām dabas parkus un citus brīnumus. Pa nakti palikām motelī un jau nākamajā dienā bija plāns atgriezties Čikāgā. Taču šiem plāniem priekšā stājās dabas spēki. Sākās nopietna vētra, gāza lietus un vējš lauza kokus. Jautājums vairs nebija par to, kā pabraukt, bet kur vispār rast patvērumu. Attapāmies vienā vietējā degvielas uzpildes stacijā, taču tā tika vakarā slēgta, un stacijas darbinieki ieteica mums doties uz tuvumā esošo policijas iecirkni. Citu variantu nebija un gājām meklēt palīdzību pie policijas.

Policisti bija ļoti saprotoši. Viņi gan bija ļoti aizņemti, jo ienāca ziņas par vētras postījumiem apkārtnē, norautiem jumtiem un appludinātiem ceļiem. Bet pēc neilgas gaidīšanas viens policists ar savu mašīnu (bez maksas, protams) transportēja mūs uz tuvāko brīvo viesnīcu reģionālajā pilsētā. Pēc vētrainas nakts no rīta sazvanījām draugus, kas atbrauca mums pakaļ.

Čikāga izskatījās kā pēc kara – sagāzti koki, sadragātas mašīnas. Vētra bija krietni izplosījusies un bija iestājies neparasts miers.