Cik daudz smaga ekonomiskā krīze var ietekmēt dzīvildzi?

Spriežot pēc pagātnes datiem, šī ietekme var būt ļoti liela.



Var redzēt, ka pēc kara notika strauja izaugsme un dzīves līmeņa uzlabošanās. Kaut kādā brīdī šīs līknes starp UK un Latviju gandrīz saskārās. Taču kas notika pēc tam? PSRS sākās stagnācija un sāka trūkt kvalitatīvas pārtikas. Badā neviens nemira un visiem bija darbs, bet skaidri redzams, ka lietas nekļuva labākas. Viļņošanās beidzās ar PSRS sagrāvi, bet lielākais kritums vēl bija tikai priekšā. Smagākajā brīdī atšķirība ir 9 gadi. Pēc tam līknes izlīdzinās un iet paralēli, bet atšķirība starp UK un Latviju joprojām ir 5 gadi.

Smagas vispasaules krīzes izraisīta ietekme uz dzīvildzi var būt ilgtermiņa, un kopsummā daudz postošāka nekā īslaicīga epidēmija. Vienkārši tā ir mazāk pamanāma, tāpēc daudziem šķiet nebūtiska vai vispār neesoša. Salīdzinājumā – cik daudz pati epidēmija potenciāli samazinās dzīvildzi? Grūti pateikt, bet ņemot vērā, ka vairums mirušo ir veci cilvēki un kopējā prognozētā mirstība ir ap 0,2% (Oksfordas pētnieku grupas dati), tad nevarētu būt vairāk par gada desmitdaļām.

Es atceros pirmos pēcpadomju gadus kā pilnīgu murgu. Bezdarbs, alkoholisms, depresija, narkomānija bija ļoti izplatīta un bija jācieš ļoti lieli ierobežojumi finansiālā ziņā. Es noteikti negribu, lai kaut kas tāds vēlreiz atkārtotos man vai maniem bērniem. Man ir bijusi tā iespēja padzīvot gan UK, gan Latvijā, turklāt pavisam nesen es vēl uz mēnesi biju atbraucis pastrādāt Latvijā. Tad deva iespēju salīdzināt lietas, un varu teikt, ka Latvija joprojām cieš no pēcpadomju krīzes rētām.

Viena farmaceite man Latvijā stāstīja, kā viņa atteicās no aptiekas vadītājas darba, jo ar savu algu nevarēja atļauties apmaksāt bērnu auklīti uz dienu. Šī man šķiet ir vislielākā traģēdija – ka nabadzības dēļ sabiedrība zaudē gan labus speciālistus, gan jauno paaudzi, jo arī dzimstība ievērojami samazinājās.