Stoicisms noteikti pietrūkst. Vēl bez Ursulas le Gvinas, es lasīju vienu citu sci-fi darbu (vars neatceros ne autoru, ne nosaukumu), kurā cilvēkiem bija izdevies iegūt nemirstību. Tā nebija mistika, bet kaut kas laikam ar to, ka apturēja šūnu novecošanu, kas nozīmē, ka cilvēki tāpat varēja mirt negadījumos. Šie cilvēki baidījās iziet uz ielas, jo zināms, ka pat pie maza autoavāriju skaita pietiekami ilgstošā laikā nemirstīgam cilvēkam ir nāvējoša. Beigās gan stāsta varonis patriotiski ziedoja sevi, lai izglābtu citus cilvēkus – autora doma bija optimistiska, ka pat nemirstību ieguvuši cilvēki nebaidīsies no riskiem.

Izskatās, ka šobrīd daudzi AI pētnieki arī sapņo par nemirstību, tāpēc viņiem ir paniskas bailes no nāves. No nemirstīga cilvēka viedokļa sagraut ekonomiku uz desmit gadiem ir nebūtiska vienība – apmēram kā viena sūdīga diena parastajam mirstīgajam. Tikai kāda jēga tādai nemirstībai, ja visu laiku jāsēž mājās?