Būt mirstīgam...
Ko gan es būtu iesācis, ja snorke nebūtu man ieteikusi Atula Gawandes jaunāko grāmatu “Būt mirstīgam” (Being Mortal)? Šoreiz gan dabūjo to Kindle formātā, kuru nupat kā pabeidzu lasīt ilgajā braucienā autobusā. Tas ir perfekts medicīnas zinātnes, socioloģijas un mistikas sajaukums manai gaumei.

Šī grāmata ievērojami izmainīja manu priekšstatu par eitanāziju. Iespēja brīvprātīgi pārtraukt nedziedināmas ciešanas ir svarīga, taču tā vienlaikus ir arī ārsta neveiksme, jo novirza mūsu uzmanību no galvenā jautāja – nevis kā pārtraukt ciešanas ar nāvi, bet kā atvieglot šīs ciešanas vēl dzīves laikā un padarīt pēdējās dzīves dienas, dažreiz nedēļas vai pat mēnešus un gadus tādus, lai tos būtu vērts dzīvot, ļaujot nāvei pienākt pašai. Katram cilvēkam ir savas vērtības un savas atbildes uz šiem jautājumiem. Medicīnas zinātnes uzdevums ir palīdzēt ikvienam tās īstenot, ņemot vērā ierobežoto laiku un dabas nolemto iznākumu, nevis fanātiski tiecoties tikai pagarināt mūža ilgumu, neņemot vērā to aspektu, ka daudziem šāds maksimāli pagarināts laiks viņu dzīvēm nedod nekādu vērtību.

Tikpat interesanta ir paša Gawandes ģimenes pieredze – viņa vectēvs Sītarāma, kurš nodzīvoja līdz 110 gadiem (man gan šķiet, ka šis skaitlis nav ticams, jo diez vai viņam vispār bija dzimšanas apliecība). Viņš līdz mūža beigām bija aktīvs un nomira tāpēc, ka izkrita no autobusa. Viņa tēvs Ātmarāma, kurš vēl jaunībā pārcēlās uz Ameriku, un bija ārsts un parādīja perfektu piemēru, kā pēdējās mūža dienās sabalansēt vēlmi dzīvot ilgāk ar iespēju piešķirt šīm dienām nozīmi. Protams, man īpaši patika, kā indieši uztur savas garīgās tradīcijas pāri laikiem, un dod saviem bērniem vārdus, kas atgādina par pārpasaulīgo – Sītarāma ir no Rāmājanas mītiem, un Ātmarāma ir garīga personība, kas rod prieku sevī. Savukārt pats grāmatas autors Atuls (kas nozīmē – pats izcilākais) devās uz Indiju, lai izkaisītu mirušā tēva pelnus Gangā, apliecinot šo pārpausaulīgo saikni ar mūžību, lai gan formāli viņš pats uzauga citā kultūrā (viņš ir pilnībā amerikanizējies).

Manuprāt, Atuls Gawande ir atbildējis uz problēmu, kas bija uzdota grāmatas par 10 visnozīmīgākajiem atklājumiem medicīnā visā pasaules vēsturē (Breakthrough! How the 10 Greatest Discoveries in Medicine Saved Millions and Changed Our View of the World) beigās. Šo problēmu varētu formulēt kā mūsdienu medicīnas tendenci ārstēt slimību nevis pacientu. Atcerēsimies, ka pirmo visnozīmīgāko atklājumu veica Hipokrāts, kurš neizdomāja nekādas jaunas ārstniecības metodes un tikai paziņoja, ka slimībām ir dabīgi cēloņi. Savukārt Atuls Gawande tikai no jauna noformulē medicīnas galveno uzdevumu – nevis paildzināt cilvēka mūžu, bet padarīt to vairāk jēgpilnu. Vai kāds var iedomāties šobrīd kaut ko revolucionārāku par to?