Kubas solidaritāte
Šodien uzrakstīšu kaut ko pozitīvu. Man ir liels prieks, ka šajās dienās, kad katrs ir par sevi, kubieši ir izrādījuši negaidītu solidaritāti un atļāvuši pietauvoties kruīza kuģim Braemar savā ostā, lai palīdzētu pasažieriem atgriezties mājās vai saņemt ārstēšanu uz vietas.

Šo kuģi noraidīja citas valstis, bet Kuba tomēr izlēma palīdzēt. Acīmredzot, viņi tomēr nav ļāvušies vispārīgai panikai, ka Covid-19 ir kā ebola. Jā, šī slimība ir lipīga, bet tomēr ne tik ļoti. Tā ir bīstama, bet tikai noteiktai populācijai. Arī Kubā ir problēma, ka sabiedrība noveco un daudzi cilvēki var tikt apdraudēti. Tomēr apzinoties, ka Kubā jau ir reģistrēti koronavīrusa gadījumi, nav arī lielas jēgas ieturēt pilnīgu izolāciju ar pasauli, jo tas tāpat ir par vēlu.

Jāsaprot, ka dzīve Kubā pat normālos laikos ir daudz grūtāka nekā Eiropas valstīs karantīnas laikos. Veikalos ir tukši plaukti un pat pēc retajām precēm ir milzīgas rindas. Savukārt, melnajā tirgū viss maksā dārgāk nekā rietumos, bet valsts darbā strādājošo alga ir tikai 20 eiro mēnesī.

Protams, Kubas sociālisma sistēma ir ļaunums, bet lielā mērā šīs grūtības Kubā ir radušās arī no ilgstošā ASV embargo. Pasaule pret Kubu ir izturējusies ļoti netaisnīgi. Laikam ir taisnība, ka nabadzīgie cilvēki vislabāk saprot, kas ir grūtības. Viņi arī ir vislielākie ziedotāji (procentuāli pēc saviem ienākumiem).

Es joprojām domāju, ka tā bija cūcība, ka Latvija nepalīdzēja Itālijai. Varbūt mums nebija respiratoru, ko nosūtīt, bet vismaz varēja veikt simbolisku žestu, un aizsūtīt, piemēram, medicīniskos palīgus, kurus varētu atsaukt mājās pēc vajadzības. Jo solidaritāte vairāk ir tieši attieksmē. Turklāt šie palīgi būtu varējuši gūt labu pieredzi, kā organizēt darbību un atbraukt mājās jau daudz sagatavotāki.