Atkal un vēl joprojām...
"Un mīlestība tev sāpēs un dzīs,
Degs, sadegs, kļūs sudrabā salta
Un tik un tā reiz pazudīs.
Bet tik un tā ir balta!" -
Imants Ziedonis


"es tev atdošu sevi visu
un neprasīšu ne nieka
man nevajag
dzīvošu tālāk
no tavām skumjām un prieka"
Knuts Skujenieks

Un tā varētu turpināt vēl ilgi, jo par kaut ko tādu ir tik daudz kas teikts.
Un tagad cenšos sagremot tos vārdus, ko teica humannature, ka tā jau ir apmātība un ilgas pēc mīļuma vai kaut kā tā...
Jā, piekrītu, tās noteikti ir ilgas un pat nepieciešamība pēc mīlestības. Un cilvēkam, kam ir tāds viens cilvēks varbūt tas nemaz nav saprotams, ka tik ilgi var kāds skumt pēc otra cilvēka. Jā, varbūt izdomāta tēla, bet tomēr es savādāk neprotu.
Un tad ir tā pavisam nekā, kad vairs negribas iet uz lekcijām, jo ļoti labi apzinos, ka nespēšu tur vismaz šodien nosēdēt. Un negribas vairs neko, neko... Nē, it kā jau gribas, bet tajā pašā laikā tomēr negribas...
Reizēm gribas raudāt, tad pēkšņi ļoti priecāties un smieties, tad kādu mocīt, jo pašai visu laiku ir jāmokas sevī...
It kā jau ir izrunāts tas viss, bet tas tiešām ir jāsagremo un jāpieņem kā patiesība, ko cilvēka smadzenes iztulko pilnīgi citādā krāsā, valodā un izskatā - visticamāk izkropļotā un ar informācijas zudumiem... Jo jūtas šo informāciju vienkārši izdzēš...
Ka tik tas viss nesāk izskatīties pēc pavasara depresijas:) Bet es neesmu ārsts. Jā, kā derētu kādu sirds ārstu:))) Ļoti, ļoti derētu. Un derētu arī kādu, kas apskaidro ne tikai manu prātu, bet arī tā otra... Tā otra...