Kačalkas memuāri
Pirmajās nedēļās man kačalkā bija divi badiji - viens džeks, kurš baigos svarus cilā un piedevām vismaz stundu močī uz kardio trenažieriem; un viena sieviete, kuru es iesaucu par bicycle lady, jo viņa riktīgi minās, un pēc tam bišķi padarbojās ar svariem. Zāle mums samērā maza, bet nav tā, ka viens otram maisamies pa kājām. Taču svaru džeks kaut kā vienmēr aiziet citur darboties, kad es sāku hanteles vicināt [ir jau man tās rokas garas, bet tāpat mums rūmes pietiktu abiem blakus vicināties].
Pirms divām nedēļām atbira svaru džeks. Domāju, moš uz citu zāli pārgājis, līdz viendien es ar vienu draudziņu aizgājām uz zāli ap vienpadsmitiem (parasti es eju astoņos no rīta) un re kur šams pūsdams cilā hanteles. Pamāja man tādu wazzup ar galvu un turpināja darboties. Es pie sevis iesmēju, haha gribēja laikam tikt no manis vaļā un sāka iet vēlākās stundās.
Riteņdāma pēdējā nedēļā arī nav manīta vairs. Varbūt arī vēlākā stundā iet.
Vienvārdsakot, tagad visa zāle manējā! Varu skaļi pūst un elst!