tāpat kā citi pāri runā par kopā dzīvošanu, suni, bērniem, tādā garā, tā mēs runājam par šķiršanos. Kaut kad vajadzēs, bet īsti saņemties nevar. Mūžīgā pārvākšanās abiem ir tā apnikusi, ka labāk vienkārši izliksimies, ka viss ok, un pāris mēnešus centīsimies izvilkt.

tagad jūtos apmēram kā 12.klases laikā, kad jāsāk domāt, kur iet studēt. tikai tagad esmu nedaudz vecāka un krietni daudz vairāk reižu esmu tā ieskrējusi ar galvu sienā, durvīs, ka zinu, cik svarīgi būtu to izvēli izdarīt pareizi. neviss kā agrāk - kā būs, tā būs, jo visticamākais, ka vienu brīdi, kad būs jau par vēlu, prāts sāks arī redzēt, un gribēsies visu pamest, bēgt, noslēpties, nomierināties un sākt no jauna. kkādas paralēles ar manām attiecībām.

gribas tik daudz ko darīt un tajā pašā laikā neko līdz galam.
gribas, lai kāds pasaka priekšā, ko darīt, bet tajā pašā laikā zinu, ka tikai es varu izlemt, ko gribu no dzīves. tikai es zinu, ko gribu. pēc idejas. realitātē es nezinu neko. bet vēl jau ir laiks.