šorīt pamodos savā mazajā pasaku valstībā. aivars jau bija aizbraucis uz darbu, vārtos pa gultu, gaidu mirkli, kad nenāks miegs, lai varu sākt dienu ar man atstātajām cigaretēm un kafiju uz balkona. piecelties lika vecāsmātes zvans, vispār es ceļos tikai tad, kad kāds man piezvana, laikam laiks slēgt skaņu uz nakti ārā. nu jā, ko es gribēju ar visu to teikt.. rīts kaut vai vientuļš, bet skaists līdz.. es atceros vakardienas vājprātu. kas notika manā galvā? (es saku pagātnē, jo tās sajūtas ir nedaudz rimušās). labi ir skaidrs, ka es savas sajūtas nekontrolēju nemaz, bet vai tad tā nav dzīve', kad Tu baudi tās sajūtas un emocijas, kas ir, nevis kaut ko noliedz sev? lai nu kā arī alkohols vakar bija par daudz, kā vienmēr. man vispār dzīvē neeksistē par maz alkohola, varu piedzerties no jebkāda daudzuma alkohola, varu vispār nedzert, tāpat sataisīt haosu galvā un to novelt uz alkoholu.

nu nezinu, es eju pīpēt un sākt savu dienu.