nevarētu teikt, ka tas ir kāds pārsteigums, bet darbu kopā ar Dāvidu vasarai neesam atraduši. tā nu man ir izvēle 1)doties uz Dāniju 2)palikt Latvijā

ja izvēlos pirmo, būs atkal jādzīvo ar igaunēm kopā, agri jāceļas, smagi jāstrādā, jāskaita dienas, ko vēl varētu pieciest. bet.. BET bez Dāvida. kad pagājušovasar atgriezos mājās, es nespēju parunāt, gribējās tikai raudāt un skaļi kliegt: "nekad mūžā vairs nelaid mani prom kaut kur tik tālu uz tik ilgu laiku!!" es vienkārši neesmu pārliecināta, ka izturēšu vēlreiz to visu, jo piedevām nekā jauna šogad jau nebūs. tomēr šai izvēlei ir bonuss - nauda. mašīna tiks pie apkopes - es pie dzīves, bet to tikai vasaras beigās un arī ne uz ilgu laiku.

turpretī otro iespēju izvēloties, mani sagaida nekā nedarīšana, ilga gulēšana, izlaišanās, nu viss tas, kas man nepatīk, bet kopā ar Dāvidu. un tomēr pēc tam nekāda materiālā pamata mācībām un tad jau arī visa vasara būtu kā tagad pēdējie mēneši - izmisīgi centieni izdzīvot. pārtikt no nekā. labi, tādas ir pēdējās dienas līdz algai, bet ir jau skumji, ka Dāvida tētis, kurš ir ticīgs un ar stingriem principiem, kam nepatīk tādas kā manas un Dāvida attiecības pirms laulībām, ir tomēr ļāvis man dzīvot pie viņiem, zinot, ka man ledusskapī nestāv nekas. nu labi, margarīns, mārutki un etiķis jau gluži nav nekas. hahh. un tāpat nebūtu ballītes vai festivāli. un tomēr - vai es neesmu beidzot nopelnījusi vienu brīvu vasaru? pēdējos 4us gadus es diezgan nopietni un smagi strādāju visu vasaru, ne tikai vienu mēnesi, bet VISU vasaru. man taču diez vai mūžā būs vēl tāda iespēja, paņemt 3mēnešu garu brīvlaiku. bēt, ja nu pēc vasaras es ņemu brīvu pusgadu vai gadu, tad naudu dzīvošanai jau vajadzētu. un varbūt man ar brīvu vasaru pietiktu, lai pēc tam uzreiz mācītos.. evīiiit, izdomā. viņi gaida atbildi.