evergreen - atminjas

bet stāstiem ir īpatnība. tāda acīs krītoša savdabība. tie mēdz turpināties... dažkārt mēdz arī izbeigties, bet citkārt atsākties.

stāsts kā noausts auduma blāķis, ielikts pieliekamajā, atvienots no funkcijām, izņemts no konteksta, noglabāts tālu. taču atliek tikai kādam dzīparam atirt, palikt pieliekamā skapīša durvīs un kāds to redz, kāds parauj, noaustais audums sāk irt, dzija atdzīvojas... viss jāpārauž no jauna vai jāsadedzina. tikai dzija lūk maksā, maksā dvēseli, tādu grūti nodedzināt... nenodedzinot visu māju vai vismaz pieliekamo.

un atkal tiek austs no jauna, un dzija ir atkal dzīva, audums gan sanāk cits, bet kuru gan tas satrauc. jo aušana ir dzīve un dzīve ir aušana.

tik neizbēgama tieksme pēc gatavā, vienotā un noturīgā. un liela vēlme pēc aušanas, nezināmā, nepabeigtā. to nevar savienot, bet allaž mēģinām. kāds būs tavs nākamais audums, tavs nākamais stāsts, tavs nākamais jēgu konstrukts?

(Reply to this) (Thread)

bļin, tu neesi galvu saspiedis? kur tad ir tie tavi stāsti? tā ir dzīves pieredze, stāsti ir pavisam kas cits, stāsti ir materializēti

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Dzīves pieredze ir tas, kas tevī paliek iekšā pēc notikumiem. Stāsti rodas tad, kad tu centies SEV (vai kādam citam) par notikušo pastāstīt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man jau liekas, ka pieredze ir staasts, tur tam augstaak visticamaak tas nav skaidrs, jo vinjsh dziivo citaa staastaa, kur kautkas ir kautkas ar kaadu jeegu

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manuprāt, pieredze tomēr būtu jānošķir no stāsta. Ne viss, ko mēs pie-redzam paliek mūsu stāstos. Ne viss, kas ir mūsu stāstos, patiesībā ir pie-redzēts.

Pie-redzētais veido pieredzi ne tikai apziņā, bet arī aizapziņā. No šejienes, var izpausties tas, kas nemaz stāstā nav.

Taču, ja mēs gribam runāt vai domāt par savu pieredzi, tad mums tā ir jāpadara par stāstu, tur nu tev taisnība - pieredze priekš subjekta ir stāsts.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

manupraat nee
ja tu skjir tad jau kaa redzi lingvistiski paliek patiesiibas defineeshanas vajadziiba, tu juau nevari nemaz taa pateikt kas ir un kas nav bijis jo tev ir tikai tavs staasts, Rortijam arii izzudd fakts, taapat kaa zinaashanu uzkraashana

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, es jau teicu, ka priekš mums pašu pieredze ir stāsts.

Taču nevaru piekrist, ka viss, kas uz mums attiecas, ir mūsu apziņā. Patiesībā ir diezgan daudz visa kā, kas mūs ietekmē, bet ko mēs [apziņā] nepamanām un stāstā neiekļaujam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kas nav apzinjaa nav staastaa nav vispaar, es taa teiktu, bet huserls manupraat saka citaadaak, ka kautkam ir jaabuut kas apzinjaa atspoguljojas, protams vinjsh to saka manaa staastaa
ps. rortijs taapeec iesaka dazaadot staastus, lai vareetu teikt, ka tas nav manaa staastaa bet ir tvaa piemeeram, savdabiigs universaala staasta apieshanas veids es teiktu

(Reply to this) (Parent)

Aha. Un materializētā formā stāsti ietilpst noteiktā literatūras žanrā. Pavisam konkrēts darbs, tomēr tā nav aušana. Protams, pastāv naratīvi, bet tos mēdz traktēt plašāk, taču nekādā gadījumā ne kā individuāli subjektīvas pārdomas.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vispār jau visai nenoteiktā literatūras žanrā.

Tas, vai naratīvi tiek saprasti kā plašāki vai individuālāki, ir atkarīgs no ontoloģisko pieņēmumu kopuma. Var pieņemt, ka sabiedrība ir ontiska realitāte, bet tikpat labi, ka tā ir tikai analītiska kategorija, ar ko tiek apzīmēts epifenomens vai hipostāze epistemoloģiskos nolūkos.

Es uzskatu, ka indivīds ir primārs un plašāks naratīvs ir tikai līdzīgu naratīvu kopums, kurus sev un citiem stāsta daudz cilvēku. Proti, es neuzskatu, ka katra individuālā cilvēka stāsts ir lielā naratīva paveids, bet gan gluži otrādi - lielais naratīvs ir abstrakcijas ceļā iegūts rezultāts no atsevišķajiem stāstiem.

Bet kā jau teicu, viss atkarīgs no ontoloģiskajiem pieņēmumiem. Veselā saprāta labad uzdošu retorisku jautājumu - vai tevi ietekmē sabiedrība kopumā vai arī tikai atsevišķie indivīdi? Vai sabiedrības ietekme ir atsevišķa realitāte vai arī tikai apziņas kategorija, kas veidojas, atsevišķiem cilvēkiem iedarbojoties uz tevi verbāli (un neverbāli)?

(Reply to this) (Parent)

tu tacu jau vienreiz tiki suutiits dirst, apbriinojami, ka veel uzprasies, shajaa pusee tik neargumenteeti aprakstu aprakstus izskaust nevar

(Reply to this) (Parent)

tu esi idots, guru burvis bljins - materializee staastus, pieredzes nav alles, viss ir tavi staasti, par tavu pieredzi, materiaalaa pasaule, iistaa pasaule - evergreen ironizee

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu vienmēr savus prātojumus sāc ar neapgāžamo tēzi 'tu esi idiots'. Idiots ir tāds subjekts, kurš kaut ko NEZINA konkrētā jomā. Kas tevī rada pārliecību, ka tevis uzrunātais tieši tajā konkrētajā vai jebkādā citā jomā neko nezina? Retorisks jautājums.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

parasti subjekti meegjina vismaz kaadus argumentus izvirziit, ja puulas kaut ko apgalvot, nekaadu cienju nerada neargumenteetas fraazes un neliecina arii par zinaashanaam, taa ka viss atbilst, tava pasha vaardu kraajuma ietvaros
un tu esi idiots ja speej ko taadu apgalvot, iipashi veel paskaidroju dziljaakai izpratnei

(Reply to this) (Parent)