![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
00:22
bet stāstiem ir īpatnība. tāda acīs krītoša savdabība. tie mēdz turpināties... dažkārt mēdz arī izbeigties, bet citkārt atsākties.
stāsts kā noausts auduma blāķis, ielikts pieliekamajā, atvienots no funkcijām, izņemts no konteksta, noglabāts tālu. taču atliek tikai kādam dzīparam atirt, palikt pieliekamā skapīša durvīs un kāds to redz, kāds parauj, noaustais audums sāk irt, dzija atdzīvojas... viss jāpārauž no jauna vai jāsadedzina. tikai dzija lūk maksā, maksā dvēseli, tādu grūti nodedzināt... nenodedzinot visu māju vai vismaz pieliekamo.
un atkal tiek austs no jauna, un dzija ir atkal dzīva, audums gan sanāk cits, bet kuru gan tas satrauc. jo aušana ir dzīve un dzīve ir aušana.
tik neizbēgama tieksme pēc gatavā, vienotā un noturīgā. un liela vēlme pēc aušanas, nezināmā, nepabeigtā. to nevar savienot, bet allaž mēģinām. kāds būs tavs nākamais audums, tavs nākamais stāsts, tavs nākamais jēgu konstrukts?