Turpinot par augstāko izglītību
Paldies visiem par komentāriem. Tie man lika šo un to galvā pārlikt un izvērtēt. Tas, kas mani nodarbināja, ir LU rektora pēdējās nedēļas laikā paustais. Pirmkārt, SAKI mājas lapā publicētā Auziņa nedēļas doma (SIC - vienas personas nedēļas doma, kas pretendēt uz vispārnozīmību) - http://www.saki.lv/viedokli/nedas-doma (izvērstāk ir NRA intervija: http://zinas.nra.lv/latvija/izglitiba-ka
Ar jaunu sparu aizsākušās diskusijas par augstākās izglītības efektivitāti un principa „nauda seko kvalitātei” ieviešanu. Manuprāt, šī jautājuma risinājums slēpjas šobrīd vēl maz diskutētā iespējā. Tā ir augstskolu daudzveidības un to misijas nostiprināšana, precīzi nosakot atšķirību starp reģionālajām un nozaru augstskolām, nozaru universitātēm un mākslas augstskolām, kā arī zinātnes universitātēm. Šāds modelis atļautu iegūt ievērojamu resursu koncentrāciju un izvairīties no situācijas, kad visas augstskolas nodarbojas ar visu.
Reģionu augstskolu galvenajam uzdevumam vajadzētu būt - nodrošināt ļoti plaši pieejamu izglītību, fokusējoties uz bakalaura un profesionālajām studijām maģistra līmenī. Nozaru augstskolās un universitātēm uzmanība būtu jāvelta profesionāļu sagatavošanai savās nozarēs, ieskaitot augstskolas profilam atbilstošas doktora studijas.
Savukārt zinātnes universitātes misija ir tāda pati kā Latvijas valsts dibināšanas laikā - attīstīt akadēmisko zinātni, gan Latvijā tradicionāli spēcīgajās dabas zinātnēs, gan sabiedrībai tik ļoti nepieciešamajās sociālajās, un īpaši humanitārajās zinātnēs. Vienlaikus būt jānosaka atšķirīgas kvalifikācijas prasības, it sevišķi sadaļā par augsta līmeņa starptautiski atpazīstamu pētniecību, šo dažādo augstskolu pasniedzējiem.
Esmu boldā iezīmējis jēdzienus, kas man šķiet īpaši problemātiski Auziņa argumentācijā. Ja pareizi esmu sapratis Auziņu, tad faktiski tas, ko viņš piedāvā, kā reformu, ir tas, kas šobrīd jau vairāk vai mazāk jau darbojas - ir viena liela augstskola LU, atsevišķas nozaru augstskolas - RTU, LMA, RSU, RPIVA un, protams, reģionālās - Rēzeknē, Ventspilī, Valmierā, Liepājā, Daugavpilī.
Kāpēc man šķiet problemātiski iezīmētie jēdzieni un izteikumi. Protams, tie ir ļoti nenoteikti. Un tieši to nenoteiktības dēļ Auziņa piedāvātā reforma ir vien pseido-reforma. Īsāk sakot - aicinājums izvairīties no situācijas, kad "visas augstskolas piedāvā visu", manuprāt, pirmkārt, nonāk pretrunā ar apgalvojumu par "profesionāļu sagatavošana savās nozarēs" un "attīstīt akadēmisko zinātni". Jautājums - par ko tad te vispār ir runa? Par priekšmetiem, kas tiek pasniegti "visur", vai par studiju programmām, kas tiek realizētas "visur". Diezin vai te ir domāti priekšmeti, jo ir priekšmeti, kurus vienkārši nāksies pasniegt visur, ja vien attiecīgā augstākās izglītības mācību iestāde pretendē sagatavot kvalitatīvus absolventus. Piemēram, jebkurā programmā būtu lietderīgi pasniegt profesionālo ētiku u.tml. Runa ir par filozofiem. Skaidrs, ka inženieriem anatomiju nevajag pasniegt, bet fiziku būtu jāzina abiem. Tātad arī fiziķi strādās vairākās augstskolās, lai gan fiziku varbūt studēt kā bakalaura programmu varēs tikai vienā augstskolā u.tml. Ja runa ir par dublējošām studiju programmām, tad tās arī noteikti nav simtiem veidu. Es domāju, ka mēs katrs varētu ātri vien uzminēt, kas varētu slēpties aiz Auziņa nemiera vārdiem "visi piedāvā visu" - tā noteiktu būt ekonomika, mārketings, reklāma, sabiedriskās attiecības, daļēji - politoloģija, psiholoģija un jurisprudence. Proti, nebūt ne gara rinda. Tādas programmas, kuras māca labi ja divās augstskolās, ir pavisam maz - piemēram, žurnālisti ir gan LU, gar RSU, līdzīgi ir ar medicīnu (ārsts), lai gan savukārt par medmāsām var kļūt vēl virknē koledžu.
Tāda sajūta, ka visi, kas grib kaut ko reformēt, ir esenciālisma un klasiskās metafizikas pārņemti - atrast vienu īsto un pareizo atbildi, kas ļautu tālāk uzbūvēt visu augstākās izglītības sistēmu. Nereti šī aksioma ir "būs vairāk naudas, būs labāka izglītība". Problēma rodas tad, kad seko nākamais jautājums - kur ņemt naudu?
Man pašam šķiet, ka pasniedzēji un studenti mācību procesā cieš no tā, ka abpusēji ir pavirši, nevelta pārāk daudz laika un rūpju savam darbam - pasniegšanai, studēšanai. Atrunas ir dažādas: pasniedzējam nav laika, jo jāskrien uz vēl desmit augstskolām, jo citādi nepietiek nauda maizei, studentam savukārt negribās iespringt, jo pasniedzējs neiespringst, vai arī nav laika, jo arī jāskrien uz darbu, jo vecāki viņu uzturēt vairs nevar vai arī nav citu variantu, kā segt studiju maksu.
Ja būtu tā, ka tikai daži studenti mācītos attiecīgo kursu un pasniedzējam būtu tāda alga, lai viņš var veltīt vien dažas stundas nedēļā komunikācijai ar studentiem lekcijās, tad noteikti tie daži studenti būtu ar izcilu kvalifikāciju. Bet ko darītu pārējie? Turpinātu strādāt esošās sistēmas ietvaros - visi visiem un bez liekām prasībām? Vai valsts var atļauties, ka, piemēram, filozofijas bakalauru gadā iegūst vien 5 nevis 25 cilvēki? Un ko darīt, ja tomēr to vēlas iegūt 25? Labi, varētu būt tā, ka valsts (Izglītības un zinātnes ministrijas personā) pasaka - šogad mums vajag 10 filozofus, bet nākamgad vajadzēs 30 - tik arī naudu iedodam. Ja studēt grib 40, tad vai nu pa saviem līdzekļiem, vai jāizvēlas kaut kas cits.
Galu galā, šādi reflektējot, nonācu pie atziņas, ka man šķiet, ka būtu svarīgi maksimāli mazināt valsts finansējumu augstākās izglītības programmām, bet ieviest maksas studijas, pat ja vien simbolisku samaksu. Ja cilvēks grib studēt filozofiju vai medicīnu, tad viņš zina, ka filozofos budžeta vietas ir 5, bet medicīnā 200. Citādi iespēja studēt pa maksu, ja vien uzskati, ka to vēlies. Studenti būtu prasīgāki pret pasniedzējiem un pasniedzējiem būtu papildus ienākumu avots, ja vien maksa būtu lielāka par pašizmaksu. Ja neviens nepiesakās studēt kādu no programmām, tad jautājums - vai tai vispār ir jāpastāv?
Un nobeigumā atgriežoties pie Auziņa - izskatās, ka viņš uzskata, ka LU varēs sagatavot visu, bet citas tikai kaut ko vienu, piemēram, LU drīkstēs sagatavot ekonomistu tāpat, kā Rīgas Stokholmas Ekonomikas augstskola (specializētā) vai kā Rēzekne (reģionālā, tātad piedāvā visu) u.tml. Ar ko tad īsti reģionālā atšķirsies no zinātnes augstskolas, man nav skaidrs.
Ar jaunu sparu aizsākušās diskusijas par augstākās izglītības efektivitāti un principa „nauda seko kvalitātei” ieviešanu. Manuprāt, šī jautājuma risinājums slēpjas šobrīd vēl maz diskutētā iespējā. Tā ir augstskolu daudzveidības un to misijas nostiprināšana, precīzi nosakot atšķirību starp reģionālajām un nozaru augstskolām, nozaru universitātēm un mākslas augstskolām, kā arī zinātnes universitātēm. Šāds modelis atļautu iegūt ievērojamu resursu koncentrāciju un izvairīties no situācijas, kad visas augstskolas nodarbojas ar visu.
Reģionu augstskolu galvenajam uzdevumam vajadzētu būt - nodrošināt ļoti plaši pieejamu izglītību, fokusējoties uz bakalaura un profesionālajām studijām maģistra līmenī. Nozaru augstskolās un universitātēm uzmanība būtu jāvelta profesionāļu sagatavošanai savās nozarēs, ieskaitot augstskolas profilam atbilstošas doktora studijas.
Savukārt zinātnes universitātes misija ir tāda pati kā Latvijas valsts dibināšanas laikā - attīstīt akadēmisko zinātni, gan Latvijā tradicionāli spēcīgajās dabas zinātnēs, gan sabiedrībai tik ļoti nepieciešamajās sociālajās, un īpaši humanitārajās zinātnēs. Vienlaikus būt jānosaka atšķirīgas kvalifikācijas prasības, it sevišķi sadaļā par augsta līmeņa starptautiski atpazīstamu pētniecību, šo dažādo augstskolu pasniedzējiem.
Esmu boldā iezīmējis jēdzienus, kas man šķiet īpaši problemātiski Auziņa argumentācijā. Ja pareizi esmu sapratis Auziņu, tad faktiski tas, ko viņš piedāvā, kā reformu, ir tas, kas šobrīd jau vairāk vai mazāk jau darbojas - ir viena liela augstskola LU, atsevišķas nozaru augstskolas - RTU, LMA, RSU, RPIVA un, protams, reģionālās - Rēzeknē, Ventspilī, Valmierā, Liepājā, Daugavpilī.
Kāpēc man šķiet problemātiski iezīmētie jēdzieni un izteikumi. Protams, tie ir ļoti nenoteikti. Un tieši to nenoteiktības dēļ Auziņa piedāvātā reforma ir vien pseido-reforma. Īsāk sakot - aicinājums izvairīties no situācijas, kad "visas augstskolas piedāvā visu", manuprāt, pirmkārt, nonāk pretrunā ar apgalvojumu par "profesionāļu sagatavošana savās nozarēs" un "attīstīt akadēmisko zinātni". Jautājums - par ko tad te vispār ir runa? Par priekšmetiem, kas tiek pasniegti "visur", vai par studiju programmām, kas tiek realizētas "visur". Diezin vai te ir domāti priekšmeti, jo ir priekšmeti, kurus vienkārši nāksies pasniegt visur, ja vien attiecīgā augstākās izglītības mācību iestāde pretendē sagatavot kvalitatīvus absolventus. Piemēram, jebkurā programmā būtu lietderīgi pasniegt profesionālo ētiku u.tml. Runa ir par filozofiem. Skaidrs, ka inženieriem anatomiju nevajag pasniegt, bet fiziku būtu jāzina abiem. Tātad arī fiziķi strādās vairākās augstskolās, lai gan fiziku varbūt studēt kā bakalaura programmu varēs tikai vienā augstskolā u.tml. Ja runa ir par dublējošām studiju programmām, tad tās arī noteikti nav simtiem veidu. Es domāju, ka mēs katrs varētu ātri vien uzminēt, kas varētu slēpties aiz Auziņa nemiera vārdiem "visi piedāvā visu" - tā noteiktu būt ekonomika, mārketings, reklāma, sabiedriskās attiecības, daļēji - politoloģija, psiholoģija un jurisprudence. Proti, nebūt ne gara rinda. Tādas programmas, kuras māca labi ja divās augstskolās, ir pavisam maz - piemēram, žurnālisti ir gan LU, gar RSU, līdzīgi ir ar medicīnu (ārsts), lai gan savukārt par medmāsām var kļūt vēl virknē koledžu.
Tāda sajūta, ka visi, kas grib kaut ko reformēt, ir esenciālisma un klasiskās metafizikas pārņemti - atrast vienu īsto un pareizo atbildi, kas ļautu tālāk uzbūvēt visu augstākās izglītības sistēmu. Nereti šī aksioma ir "būs vairāk naudas, būs labāka izglītība". Problēma rodas tad, kad seko nākamais jautājums - kur ņemt naudu?
Man pašam šķiet, ka pasniedzēji un studenti mācību procesā cieš no tā, ka abpusēji ir pavirši, nevelta pārāk daudz laika un rūpju savam darbam - pasniegšanai, studēšanai. Atrunas ir dažādas: pasniedzējam nav laika, jo jāskrien uz vēl desmit augstskolām, jo citādi nepietiek nauda maizei, studentam savukārt negribās iespringt, jo pasniedzējs neiespringst, vai arī nav laika, jo arī jāskrien uz darbu, jo vecāki viņu uzturēt vairs nevar vai arī nav citu variantu, kā segt studiju maksu.
Ja būtu tā, ka tikai daži studenti mācītos attiecīgo kursu un pasniedzējam būtu tāda alga, lai viņš var veltīt vien dažas stundas nedēļā komunikācijai ar studentiem lekcijās, tad noteikti tie daži studenti būtu ar izcilu kvalifikāciju. Bet ko darītu pārējie? Turpinātu strādāt esošās sistēmas ietvaros - visi visiem un bez liekām prasībām? Vai valsts var atļauties, ka, piemēram, filozofijas bakalauru gadā iegūst vien 5 nevis 25 cilvēki? Un ko darīt, ja tomēr to vēlas iegūt 25? Labi, varētu būt tā, ka valsts (Izglītības un zinātnes ministrijas personā) pasaka - šogad mums vajag 10 filozofus, bet nākamgad vajadzēs 30 - tik arī naudu iedodam. Ja studēt grib 40, tad vai nu pa saviem līdzekļiem, vai jāizvēlas kaut kas cits.
Galu galā, šādi reflektējot, nonācu pie atziņas, ka man šķiet, ka būtu svarīgi maksimāli mazināt valsts finansējumu augstākās izglītības programmām, bet ieviest maksas studijas, pat ja vien simbolisku samaksu. Ja cilvēks grib studēt filozofiju vai medicīnu, tad viņš zina, ka filozofos budžeta vietas ir 5, bet medicīnā 200. Citādi iespēja studēt pa maksu, ja vien uzskati, ka to vēlies. Studenti būtu prasīgāki pret pasniedzējiem un pasniedzējiem būtu papildus ienākumu avots, ja vien maksa būtu lielāka par pašizmaksu. Ja neviens nepiesakās studēt kādu no programmām, tad jautājums - vai tai vispār ir jāpastāv?
Un nobeigumā atgriežoties pie Auziņa - izskatās, ka viņš uzskata, ka LU varēs sagatavot visu, bet citas tikai kaut ko vienu, piemēram, LU drīkstēs sagatavot ekonomistu tāpat, kā Rīgas Stokholmas Ekonomikas augstskola (specializētā) vai kā Rēzekne (reģionālā, tātad piedāvā visu) u.tml. Ar ko tad īsti reģionālā atšķirsies no zinātnes augstskolas, man nav skaidrs.
Tb man absolūti nav skaidrs, kā kādas reformas varēs ieviest gadījumā, ja kādai augstskolai būs izdevīgāk tām uzspļaut, jo ar savu dublējošo programmu tā no vietējiem ieņēmumiem un kādiem aizrobežu fondiem saņems vairāk kāposta, nekā to piedāvā valsts reformas pieņemšanas gadījumā?
-----
* Saskaņā ar Augstskolu likumu, Latvijā ir tikai viena "valsts augstskola" - Nacionālā AIzsardzības akadēmija. Visas pārējās ir "nodibinājumi", kur dažām līdzdibinātājs ir valsts, taču nav "kontrolpaketes" turētājs (līdzīgi kā valsts ir arī LMT un Lattelekom akciju turētājs, taču nevar noteikt šo kompāniju darbības stratēģiju).
Man šķiet, ka iespējami 2 varianti:
1) Valsts pasūtījumu kā tādu rēķina pēc nepieciešamības (pasūtījumā priekšroka tiek dota tām augstskolām, kuru mācībspēki un studenti izceļas ar lielāku publikāciju skaitu). Nuss, piemēram, ja šķietas, ka pēc kvantitatīvajiem rādītājiem tuvākajā nākotnē būs nepieciešams X skaits bioloģijas skolotāju, ierēdņu ar jurista kvalifikāciju u.tml. Rezultātā "budžeta vietu" skaits tiek samazināts un budžets atslogots, saglabājot nepieciešamo skaitu. Bez tam par valsts naudu izstudējušie ir spiesti 5 gadus atstrādāt spaidu darbos, kurp šos nosūta pēc augstskolas beigšanas, tb atstrādāt parādu. Savukārt ja pamet studijas pusratā, atdod līdz tam izlietoto kā jebkuru citu studiju kredītu. Maģistrantūrā skaitli saglabā (valsts ieinteresēta, lai šie bakalauri būtu par pakāpi advancētāki), bet doktorantūra automātiski par velti: ja cilvēks izgājis cauri maģistrantūras dzirnavām, kur kritērijus jātrīskāršo kā minimums, tb iet akadē°iskajā zinātnē, tad zaļā gaisma). - Te, protams, smalkāk jāparēķina.
2) Valsts apmaksā (bet pa tiešo, nevis piešķirot kāpostu augstskolai, lai tā tālāk veic aprēķinus) absolūto teicamnieku studijas. Vismaz starpkaru periodā tā bija, ka ja vēlies studēt bez maksas, tad jābūt bez viena apgādnieka un absolūtam teicamniekam (diemžēl arī tas neglāba no "inteliģento bezdarbnieku" problēmas).
Principā es, ja būtu kungs un ķeizars, tad nodibinātu "Valsts universitāti" kā klasisko zinātņu universitāti ar maksimāli augstiem kritērijiem (labāk lai to absolvē 10 ar domātspēju apveltīti un griboši, nekā 100 nepieciešamo gadu skaitu atsēdējušie). Attiecīgi, IzM varētu ietekmēt gan pasniedzēju algas (kuras šobrīd nosaka tikai un vienīgi senāts), gan rektorāta rebes ar īpašumiem (labi atceros, kā Valsts kontrole pirms gadiem secināja, ka RSU Vētra un Gulmane vienkārši paņēmuši no seifa un ielikuši kabatā 2 miljonus Ls - un nekā nevarēja padarīt, jo tā nebija no budžeta daļas, bet gan studentu maksātā nauda, tb RSU pasūtīja VK vienu māju tālāk un tie aizgāja nokaunējušies; aber kas darās ar dzimtās LU nekustamo īpašumu gūzmu, pat bail iedomāties), gan rektorāta sastāvu (piemēram nosakot, ka lai izvairītos no kliķu veidošanās, par rektoru kļūst rotācijas kārtībā te eksakto, te humanitāro kandidāts, u.tml.). Bet pārējās "augstskolas" lai kuļas kā māk - neviens nevienam nav licis dibināt Ipiķu augstskolu, vai Medicīnas akadēmijai pielipināt pāris jaunas fakultātes, lai varētu sevi par "uuniversitāti" dēvēt.
Šķiet, te pati vāciski/krieviskā pasaules uztvere nepieļauj mehānisku britu vai, pasarg dies, Ziemeļamerikas modeļu elementu pārņemšanu, kur valsts iejaukšanās vispār nav nepieciešama.
Nu jūtu, ka pats esmu saputrojies. :) Sistēmas nav, tikai savstarpēji pretrunīgu ideju haoss. Taču padomāšu par tēmu un moš kas prātā iešausies.
Šādā situācijā vismaz pusi alma mater rakstīto referātu es nevarētu publiskot, jo to pamatmotīvus esmu smuki tlkojis, labi apzinoties, ka pasniedzējs oriģinālavotu nezina, bet pārbaudīt šim nav ne laiku, ne tehnisku iespēju. :)