Tā bija viņa - meitene ar nesamērīgi lielajām un pārāk gaiši zilajām acīm, tik lielām, ka tās likās mūžīgā baiļu izteiksmē sastingušas. Lai vai cik rāma bija viņas seja, likās, ka caur lielajām acīm ir iespējams redzēt viņas patiesās izjūtas - vien bailes, satraukumu, nemieru... Ziemas laikā viņa iedvesa man šausmas. Tik gaiši zilas acis, itin kā sasalušas. Aukstas un biedējošas.
Tā bija viņa, kas sēdēja apsnigušās ielas malā blakus milzīgai sniega kupenai un āva nost tumši brūnas siksniņkurpes. Viņa kādu brīdi raudzījās man acīs un tad aizgāja, atstājot basu pēdu nospiedumus uz sniegotās ielas un ledainu trauksmi manās domās.