Saņemt kārtējo nepelnīto, bet tomēr vajadzīgo pļauku, saldi iesmilkstēties un pasmaidīt. Un pēc ilga laika atkal nolikt abas kājas pie zemes un saprast, ka nevajag, nevajag mēģināt pacelties spārnos, pat ja tie ir tikai vārīgi domu spārni, vēl ne. Sakost zobus un pa vienai pūkai, pa spalvai, pa domai un nodomam izplūkāt savus spārnus. Ataugs, ātri vien, pat nedaudz par ātru. Pa nelielām daļiņām, sīki un smalki... Kājas pie zemes. Abas.