Klejotājs

jauno gadu pavadīju slimojot.
paldies dievam, man tā gadās vienreiz gadā - slimot.

***
Bet varbūt jau arī nav tik traki. Tāds mazumiņš jau no tevis sanāk. Nieciņš. Uzvelc savu nieka kreklu, ieslīdi nieka kombinezonā un kāp pa plikām nieka trepītēm, pažarniek. Vai ņem vien nieka īlenu un uz koka pēdas uzauj zābakus par nieka desmit latiem, kurpniek. Sargā kārtību, kārtībniek. Dari ļaunu, noziedzniek. Un strādā melnu muti, melnu darbu kā visi citi nieki, strādniek.
Jo tu esi ceturtais. Zemākais. Puteklis no visiem putekļiem. Darba cilvēks. Dzīves rakstnieks. Sāpju mākslinieks. Un tu vienmēr strādā priekš tiem trešajiem. Tiem dullajiem. Izlecējiem. Izsitējiem. Atnāk karatists un izsit savu tiesu. Izlecējs nāk un pārlec visam pāri ar lepnumu fasādē. Kā nekā sportists. Kārtībnieks nodod sardzi un atskaitās policistam. Žurnālists ņem savu tastatūru un izsit visas pogas rakstniekam. Iedur pildspalvu dzeltenajās lapās, kā kārtslēcējs pārlido katru zilbi, katru vārdu un salauž kā kaulus pa savam prātam.
Otrajiem gan nevajag sist. Viņiem nevajag ko pierādīt. Viņi jau no laika gala ir bijuši kārtīgi vīri. Cilvēki. No rīta kārtīgi ceļas, izmazgā zobus, kārtīgi darbu dara un kārtīgi tiek guldīti koka mētelī.
Nāk kārtīgs karavīrs un kārtīgi aizstāv valsti. Nāk biznesmenis un kārtīgi visu salaiž dēlī. Kārtīgi ielej bārmenis. Ielej, lūk, tādam veikalniekam un žurnālistam. Un tie lūdz, lai ielej. Tā kārtīgi ielej. Un tad tie kārtīgie iedzer. Iedzer un piedzeras. Kārtīgi piedzeras. Un tad dara nekārtības.
Bet bārmenis gan paliek kārtīgs. Kārtīgs gan tiklīdz kā pats nosēžas bāra letes otrā pusē. Tad gan viņš par tādu nieku vien paliek. Tās pats strādnieks.
Bet uz tādiem pirmie pat neskatās. Viņiem nevienam nav jāatskaitās. Nevienam jāatrādās. Kur sper soli, tur droši vien, spers arī nākamo. Bet par aiznākamo gan neko zināt nevar. Tu nezini, vai gleznotājs pēc pirmās gleznas nenolaidīs rokas un nekļūs par bezdarbnieku. Dziedātājs par domnieku. Klejotājs par biznesmeni un izvarotājs par cietumnieku. Kalpotājs uzkalposies par bārmeni. Augļotājs par juristu.
Taču ir vēl piektie. Tie, kas kā ceļmallapes aug blakus un lieki ar pārējiem laiku netērē. Viņiem pašiem sava dzīve. Taču, tad kad tie vajadzīgi, tad aptur asinis. Dvēseles asiņošanu.
Uzspēlē man savu dzīvi, diskžokej. Liec man tev noticēt, deputāt. Dod man Dieva maizi, pavār.
Atbrīvo manu garu, kapraci.
Un gan jau pienāks laiks, kad tu arī viņu satiksi. Tad tu satiksi arī mani. Mēs visi visus satiksim.
Un reiz... Arī viņš satiks.

28.12.2008

mana nakošgada apņemšanās ir izbaudīt dzīvi un izdot grāmatu.

oho
šonakt bija...
verdoši

vienīgais ko krievi māks spēlēt tunelī, ir zvjezda po imeņim solnce

***
Cilvēka vārdam nav nozīmes. Tu vari cilvēku nenosaukt vārdā. Bet atcerēties. Ejot pa ielu un skatienus mijot. Autobusā sasaucoties. Pusdienas ēdot. Guļot. Vien vajag atminēties, kā tu jūties. Blakus viņam. Tuvumā. Kaut vai uz dažādiem ielu stūriem, bet tuvumā. Vārdi jau apkārt stūriem neliecas. Tie ir cieti kā akmens. Kā cirvji. Noskaldi un pats aizmirsti, ko esi skaldījis. Kā no ratpakaļas izsvied. Jānis. Līga. Valters. Mareks. Ksenija un Beatrise. Made. Artūrs. Žermēna un Mečislava. Salvis un Jekaterina.

Malka. Vairāk nekas. Un kas tad katru malkas pagali atceras? Varbūt kāds. Bet dažas. Pārējās sadedzina un izkvēpina pelnos. Bērziņa pelnos, alkšņa. Vējš aiznes pelnus un nosēdina kur varbūt svarīgāk vai mazsvarīgāk. Mežos. Purvos. Pļavās. Un tad tos kopā ar puķi vārdā Pienenīte, Saulmeitiņa apēd govs. Brūnaļa. Bērze. Ogre. Poga. Gotiņām vārdu jau nedod tele vai bullis. Viņas jau iesauc. Un nevis iesaukā. Iesaukā – tas ir no ļaunas dabas. Bet cilvēks jau ir kā gotiņa. Arī mīlams un iesaucams. Zaķukiņš. Runčuks. Bārda. Vanags. Asais. Vecais. Bonds. Čiepa. Zīlīte. Vārdiņā. Nevis vārdā. Tā lai visi uzreiz zina, kas tas par tādu fruktiņu/-ieni te apkārt staigā.

Ir jau tūkstošiem Jāņu un Annu. Bet nav jau tūkstošiem Aso un Blondo. Gan jau kādreiz kādu Aso var nosaukt par Garo un Blondo par Mazo. Lūk, tā jau ir vizītkarte. Dosjē. Dvēseles spogulis. Tā kā brūnu gotiņu par Brūnaļu, tā veiklu puiku par Spico, kā lempīgu runci par Kukuli, tā skaistu meitu par Rozīti.
Un atcerēsies. Melnos. Ašos. Un Rozītes. Un pieminēs. Pierakstīs uz burtnīcu malām. Un sirds nostūros. Bet ko tad darīs tad, kad Bārdu un Veco būs parāk lielā skaitā, vai Puķītes izbeigsies? Neko nedarīs. Sauksim atkal visus Vārdos. Taču mēs ātrāk nomirsim, nekā to piedzīvosim. Puķīšu tak’ nekad nevar būt par daudz.
21.12.2008

Man diemžēl nav vārdu, kā raksturot šo pērli Latvijas pelēkajā mākslas gaisotnē. 

Ideāls dizains. Ideāls saturs. Ideāli cilvēki.

Un tādai precei - vienkārši unikāla cena.

Ieraksti nogalina. Nav komentāru.

Atveru Dienas "Sestdienu". Un tur kā vienmēr kāds tirliņš un tirliņa rāda ko nu var un kā nu viņš prot apģērbties. Un viens par otru šikāk.

Dažbrīd liekas, ka ir baigi stilīgi nosaukt veikalu(pēc iespējas zināmāku un krutāku), kurā tā veša ir iegādāta un par pēc iespējas lielāku naudu. Un galvenais - visas bildītes tādas spīdošas un, lai cik šiki arī nebūtu un kruti negribētu - stili vienādi.

Gribat zināt, ko tieši tagad velku es?

• Tēva ziemas mētelis (debešķīgs)
• Onkuļa jaunības sporta svīteris
• Krekls īsām rokām, kuru pirku kaut kur, bet neatceros
• Diesel bikses(jā gan, tie gan man patīk, tāpat kā Lee un Bossini džinsi) pirku sen un cenu neatceros
• Kedas, nopirktas Rimi hipermārketā pa 8 latiem
• Vecāsmātes māsas adītas zeķītes un dūrainīši
• Berete, pirkta tirgū pa 6 Ls
• Siksna pirkta sen no drauga pa 2 Ls
• protams, apakšbikses.
• Bērnu pērlīšu rokas sprādzes, kuras visi nezkapēc dievina un grib atņemt

un visi nesaprot, kur to var nopirkt, jo baigi patīk. Tur jau tā lieta, ka nevar.

Noskatījos to U23D filmu uz ParexPlaza 12. zāles krēsla.

Verdikts šāds:

Bija dažas pavisam mazā skaitā esošas fīčas, kas man tā kā patika, taču nekādu baudījumu no tā 3D neguvu. Vēlpietam spieda brilles un pašā sākumā mazliet acis gāja katra uz savu pusi.

Taču tad, kad aizvēru acis... Ojē, skaņa bija ideāla. Ļoti bieži jutos kā īstā koncertā, kur basu līnijas tā iekutina sirsniņu tīri fiziski.

Pēc šīs filmas esmu sapratis, ka, lai kādā veidā, bet U2 man ir jāredz dzīvajā.

MP4 plejers ACME V520 vision

Pilnīgi atzīstu, ka tas ir gandrīz ideāls.

Raksturojums:

• 2.8 inču ekrāns
• MP3, MP4
• lasa .txt failus (ebooks)
• radio, no kura var ierakstīt wav formātā
• diktofons, kurš ir ļoti labas kvaltātes
• dažas spēles (tostarp vecie labie tanciņi, jūhū), kas papildināmas
• ievietojamas mini SD kartes līdz 2GB
• iekšējā atmiņa 4GB
• latviešu valoda
• 252K krāsu displejs
• divas austiņu ligzdas
• utt.

kā, jau teicu, tas ir gandrīz ideāls. bet gandrīz. daži mīnusi.

1. kad ilgi skan mūzika, ļoti grūti atmodināt pašu plejeri (izslēdz gaismas un grūti atslēgties)
2. ilgi jātur poga, lai ieslēgtu vispār
3. pēc ieslēgšanas neatgriežas iepriekšējās skanēšanas vietā
4. nesaprotams shuflle
5. ne īpaši nozīmīgi, bet skaņa varēja būt ar lielāku decibelu skaitli.

iesaku visiem nopirkt, jo, ja arī video ir maziņš, bet ļoti labas kvalitātes.

cena interneta veikalos ~ 46 Ls.

12
eastern promises
dear wendy

Mūzika: oasis

Iggy Pop
Muse
a silver mt. zion orchestra
efterklang
goran bregovic (pirmais koncerts)
the pogues
emir kusturica & no smoking orkestra

un protams, antony and the johnsons, kurš nenotika...

Mūzika: the pogues - dirty old town

no ši brīza es mazliet pastāstīšu par mūziku, grāmatām ,izrādēm utt. utjp, kas manu dzīvi ir mainījušas/-ši, vai ko es lietoju/lasu/redzu/dzirdu tagad.
nu, tā kā mazas recenzijiņas.
belīv

Pirmā grāmata, kuru man nolasīja priekšā, bija Oskara Vailda " Uzticīgais draugs". Stāsts par nabadzīgu zemnieku un sirsnīgu sapņotāju Ansi, kuru maita dzirnavnieks Gijs izmanto, manipulēdams ar izteicienu:" Davai, pa draugam, izdari visu manā vietā. Jo, karoče, tu tak esi mans draugs, un draugi draugam dara visu līdz sava (ne mana) kapa galam."
Vienīgais, ko pats Gijs Ansim iedod, ir salauzti rati un iespēja nosisties kādā vētrainā naktī.
Un tā arī tas stāstiņš beidzas. Īstenībā ļoti jauks, bet tā pretinē tā stulba dzirnavnieka rīcība. Nav jau nekas sevišķs, bet, ja tādu cilvēku pazītu, blieztu pa fizionomiju.
Kad biju maziņš, nemaz neuzskatīju to stāstu par kaut ko pamācošu, bet līdz šim laikam(vecākais bralis Jānis man to nolasīja priekšā, kad man bija 4 gadi) to izlasot n-tās reizes... Jā, stulba tā pasaule.


Un, kā vēlāk izrādījās, tā bija arī pēdējā nolasītā gramata manā mūžā...

Mūzika: Tom Jones - let you go

Dažreiz man liekas, ka es gribu izdarīt visu riezē. Uzrakstīt visus dzejoļus, izlasīt visas grāmatas, noklausīties visu mūziku, izturēt Aivaru līdz galam.
Bet tas nav iespējams. Tagad plānoju doties strādāt uz ārzemēm, nezinu vēl kur, taču augstskola man jau piegriezusies.

UN VēL MAN PAMATīGI KRETINē, šī FAKING TASTATūRA, KUR GARUMZīMES JāSPIEž AR TO PRETīGO ALT UN VALODA KATRā NETA LAPā PāRLEC PAR ANGļU.
UN KAS TAS PAR SūDU, KA KATRS BURTS AR GARUMZīMI IR MAZAIS, BļE. Jā B ļ E, WTF, ļļļļļļļļ?? Ļ

visu laiku klausos jauno "kaiser chiefs" plati un saprotu divas lietas:

• čaļi, paldies dievam, nav raduši tādu sūdu, kā iepriekšējais albūms
• viennozīmīgi varu teikt, ka pēc šī albūma viņi ir vistiešākie The Clash sekotāji pasaules mūzikā

vakar sapņoju, ka mēs ar intaru busuli sacenšamies, kurš ātrāk izskūs paduses spalvas.
lolololol

un, mirklī, kad tu domā,ka zini, ko darīsi nākošgad, pēkšņi parādās sešpadsmit/trīspadsmit/trejdeviņi ceļi, kuri vilināt vilina. un tu stāvi kā tāds muļķis. viss ir tik foršs, varbūt pat vari mēģināt iet visus, bet kuru pirmo un kad?
kas man uz sešpadsmit/trīspadsmit/trejdeviņām pusēm plēsties? Koa?

Mūzika: crazy - the kooks(gnarls barkley coverv.)

piektdien iespējams būs sākums jaunai dzīvei(neaizmirstot veco)
un laikam jābeidz gaidīt augstskolas donoru dienas un jāiet nodot asinis.
5dien tiekamies Sēlpils ielā 6.

un vigo bija vienkārši fantastisks...

kopš šī mirkļa uzskatu par vienu no most, most, most režisoriem, ja ne pašu moustāko.