Klejotājs - Kopā caur dzīvi

Ir divdesmit pirmais gadsimts.

Un mēs sēžam pie baltas lapas ar zīmuli rokās un plānojam radīt dzeju vai pierakstīt pāris notis vai akordus. Mēs esam skrējēji. Katra dzīve tiek uzlikta uz šīs lapas, katrs kontrolpunkts aprakstīts un katra nākošā virsotne izdziedāta. Ko tad nozīmē uzlikt roku uz pleca un dot draugam vajadzīgu padomu? Neko. Tikai labas sirds parādīšana saviem līdzgaitniekiem. Savos jaunības gados, savā brieduma paaudzē mēs cenšamies iegūt atklāsmes, sasniegt atziņas un sameklēt to īsto un pareizo ceļa atšifrējumu. Kad vajag, esam protestētāji, kad vajag piekritēji. Kamēr vēl spējam elpot un skriet, mēs esam lāpas sava pūļa rokās, kas ved uz jaunu laikmetu. Kamēr vien spējam skriet. Taču mums tomēr lemts nogurt. Arī Forests Gamps nogura. Jo viņam vajadzēja apstāties un pavērties atpakaļ, kas tad ir palicis aiz muguras. Un kas tad ir padarīts un iegūts. Jo, ja tev vēl nav pienācis laiks, ja tā virsotne, līdz kurai jānonāk, vēl nav sasniegta, tu redzi ne tālāk kā satrakots vērsis. Tu neredzi neko. Vien nezināmi mini. Mūs kalnā gaida pils ar slieksni, kuru tikai pārkāpjot tu vari pagriezties un visu aptvert. Saskatīt. Un visu ieelpot. Līdz dzīve ir kļuvusi vērtīga. Kā nobriedusi raža, kuru pašam jāpļauj. Spožām gadu izkaptīm un baltiem sudraba matiem.

2002. gada novembrī klajā tika laists kantrimūzikas pārstāvja Džonija Keša (Johnny Cash) viens no pēdējiem studijas albumiem “American IV: The Man Goes Around”. Plate vēsturē ierakstījās ar dziesmu “Hurt”. Gadu atpakaļ Trents Reznors (Trent Reznor), industriālisma celmlaužu “Nine Inch Nails” līderis nezināja, ka šī dziesma pārspēs viņa paša uzrakstītās dziesmas versiju 1994. gadā (The Downward Spiral). Taču “Hurt” nekļuva tikai par labāko kantri dziesmu 2003. gadā, labāko divtūkstošo gadu singlu iekš RateYourMusic un UpVenue vērtējumā labāko kaverversiju visos laikos. Pēc video uzņemšanas tas ieguva tādus šķietami dievišķus, bet šajā gadījumā bezjēdzīgus titulus kā MuchMoreMusic visdižākais mūzikas video visos laikos un Grammy balvu 2004. gadā par vislabāko mūzikas video. Šajā gadījumā tas tikai noslogoja datoru arhīvu datubāzes un privātpersonu mūzikas kolekciju plauktus. Dziesma vairs nebija dziesma. Tā kļuva arī par kāda likteņa gala slieksni. Par slieksni pusgadsimtam un grēksūdzes dziesmu pirms nāves. Par likteņa beigu un fināla virsotnes dziesmu. Džonijam Kešam.

Pēc dziesmas noklausīšanās un video noskatīšanās Reznors atzina, ka “sajuta ir tāda, it kā es būtu pazaudējis savu meiteni. Jo šī dziesma vairs nav Mana...”. Un tā arī nebija. Gandrīz desmit gadus “Hurt” tā kā Pelnrušķītes kurpīte, tiesa, arī lieliskā Reznora pielaikota, atrada savu īsto valkātāju. Un radās sajūta, ka dziesma ir radīta tikai vienam cilvēkam, tikai ne īstajā laikā. Pats Trents “Hurt” uzrakstīja, būdams izolēts no savas sabiedrības un aprakstīdams sevi kā Kristus iemiesotāju. Sevi viņa ādā. “..I wear this crown of thorns /upon my liar's chair /full of broken thoughts /I cannot repair..” Taču tad šī dziesma nevarēja kļūt par kultu. Par patiesu elpu. Jo viņam vēl bija ceļš ejams. Un vēl aizvien ir. Dziesma tika radīta, lai sagaidītu kādu, kas to paņems un, izdziedājis, atskatīsies uz visu to, kas ir darīts un izdarīts, Kā Kristus novilks savu krustu trijās minūtēs un trīsdesmit astoņās sekundēs un taps brīvs. Un tas bija Kešs. Cilvēks, kurš šo ceļu bija skrējis daudzas desmitgades, lai beidzot nogurtu un sasniegtu savu pili Hendersonvillā, Nešvilā, pārkāptu pāri slieksnim un ielaistu arī operatorus un režisoru, kas viņa māju pārvērstu par Džonija pieminekli un Pēdējās Grēksūdzes epitafiju. Cilvēks, kas paskatījās atpakaļ un ieraudzīja savu sarežģīto un brāzmaino, toties stāstiem bagāto un pieredzes pārpilno mūžu. Cilvēks, kas šo dziesmu ieraudzīja, kā savas dzīves formulējumu. Cilvēks, kurš bija sasniedzis virsotni.

2003. gadā dziesmai tika izveidots mūzikas video. Tā paša gada novembrī dienas gaismu ieraudzīja “Hurt” singla versija. Mēnesi pēc Džonija Keša aiziešanas. Jo viss jau bija pateikts. Tiesa, pēc trīs gadiem iznāca “American V: Hundred Highways” ar dziesmu “God's gonna cut you down”. Bet tā kļuva tikai par viņa pēdējās gribas atbalsi. Par pamācību jauniem ceļa gājējiem un arī tiem, kas jau iet. Ka beigās mēs visi sasniegsim to slieksni. Un visiem būs jāatskatās. Vai mēs redzam pie kājām to, ko vēlējāmies redzēt, sākot skriet. Un vai mēs varam noticēt tam, ko redzam tur atpakaļ, uz starta līnijas. Viņš paskatījās. Un atzina kļūdas. “..If I could start again /a million miles away /I would keep myself /I would find a way.” Bet, iespējams, tad viņš skatītos no cita kalna. No citas pils. Un tas ceļš būtu savādāks. Un, iespējams, tad Pelnrušķītes kurpīte paliktu neuzvilkta. Un mums nebūtu tādas stihijas kā Džonijs Kešs.

***

Džeksons Brovns (Jackson Browne) dziesmu “These Days” uzrakstīja, kad vēl bija sešpadsmit gadus vecs. 1964.gadā. Nav svarīgi, cik daudz viņš bija redzējis, cik daudz pieredzējis un kādus ceļus gājis, “These Days” bija tikai un vienīgi popdziesma un neveiklā balsī izpildīts Niko (Nico) skaņdarbs no viņas albuma “Chelsea girls”, kamēr pie tās pieķērās Glens Kembells (Glen Campbell)

Nedrīkst noliegt, ka šī dziesma ir sirdi plosoša romantiska akustiska balāde, kuru vislabāk klausīties paša Brovna izpildījumā, it sevišķi ar Deividu Lindleju (David Lindlay) pie vijoles. Bet viņu var nosaukt tikai par mūrnieku. Par mūrnieku Glena Kembella pils slieksnim. 2008. gada augustā viņš izdeva albumu “Meet Glen Campbell”. Amerikas topā Billboard 200 albums debitēja 155.vietā. Lielbritānijā tas parādījās kā piecdesmit ceturtais. Liekas, ka “Lielo iespēju zemei” Kembells jau bija apnicis. Bet viņš to varēja atļauties. Izdodams savu sešdesmito albumu, Kembells tajā iekļāva arī Brovna dziesmas kaverversiju. Un atrada savu virsotni. Nepārvērstu singlā, nepārvērstu popdziesmā. Tikai un vienīgi sev. “I've been out walking /I don't do too much talking these days /These days /These days I seem to think a lot /About the things that I forgot to do/And all the times I had the chance to..” Un atkal šī dziesma atrada savu liktenīgo izdziedātāju un nolika visu savās vietās. Lika nedaudz melanholiski izskriet cauri savai dzīvei, pavērties tai pāri un atskatīties uz paveikto. Padarīto vai arī nepadarīto. Un par pieļautajām kļūdām. “..Please don't confront me with my failures /I've not forgotten them.”

Mirklī, kad Džeksons Brovns sarakstīja šo dziesmu, vārdi likās skaisti, bet maznozīmīgi. Tīnis, kura tēvs bija militārpersona Vācijā, nevarēja pieaugt piecas reizes ātrāk kā pārējie bērni. Turpretī šie vārdi, neizdziedāti liktos kā veca un dzīves bagāta cilvēka pēdējā straujā dzīves izelpa, līdz tā neizskanētu sešpadsmitgadīga puikas mēlē. Protams, Brovns to dzied arī šajos laikos, iesirms un miera pārņemts, tad “These Days” skan daudz ticamāk, taču no viņa mutes tā var būt tikai un vienīgi dziesma. Tas ir tas pats, kas dimanti raktuvju īpašniekam. Vērtīgas, bet ikdienišķas lietas. Ne tas, kas neapgūta sala mūžīgam tās meklētājam. Un beidzot atradējam. Kembells to atrada, ieklausījās un ieelpoja. Un beidzot varēja apstāties skriet. Un pagriezties, lai saskatītu savu dzīvi. Saskatītu savus ceļa līkločus, savus lielceļus un gravas, savus mazos kalnus un lielos. “..These days I seem to think about /How all the changes came about my way /And I wonder if I'll see another highway..”.

“Meet Glen Campbell” ir viņa pēdējais albums šobrīd. Ierakstīts 72 gadu vecumā. Tāds lūk ir slieksnis, kas pārkāpts. Viss, kas notiks pēc tam, pilnīgi noteikti var būt burvīgs un brīnišķīgs. Bet vai ir vērts iet vēl kādu lielceļu, kad visi vajadzīgi jau noieti? Un mājas beidzot ir sasniegtas? Iespējams, ka nākošā ieraksta izdošana nebūs kļūda. Bet tas būs tikai glens kembels. Ar mazajiem burtiem.

***

Un to pašu gribas secināt par Bobu Dilanu (Bob Dylan) un viņa dziesmu “Ain't talkin' ”, kurā viņš atceras savu ieto mūžu un dažreiz pat maigi, bet kritiski ieķērcas par pastāvošajām kārtībām un likumiem. Bet ieto, nevis noieto. Lai kā cilvēki viņu grib norakstīt un aiz muguras izsaka dažādas replikas par to, ka viņam jau sen vajadzēja gulēt zem zemes, Bobs tomēr mērķtiecīgi cenšas atrast to savu dziesmu. To dziesmu, kuru kāds kā zelta dzīslu pirms daudziem simtiem tūkstošiem gadu ielicis zemes dzīlēs un kura gaida tapt atklāta. Jo tu pats šo zelta dzīslu nevari ierakt un pēc tam atrast, to var tikai kāds cits. Kā Reznors Kešam un Brovns Kembellam. Jo mūsu dzīve stiepjas tikai gadsimta robežās. Un šajās robežās mums ir jānonāk no starta taisnes līdz finiša karogam. No ielejas uz valstību mākoņu kalnos.

Bet cilvēki tikai runā tālāk. Bet kā droši vien nodomātu Dilans, ka, lai jau runā aiz muguras. Viss ir labi, kamēr viņi aiz turienes arī paliek. Un viņš nepadodas. Kopš 1997. gada izjūt otru jaunību, izdodot “Time Out of Mind”, tam seko tādi paši Zelta un Platīna disku godalgoti albumi kā “Love and Theft” pirmajā un “Modern Times” divi tūkstoši sestajā gadā. Un protams pēdējais topa virsotņu trieciens “Together through life”. Secinājums ir tikai viens. Nepilni septiņdesmit gadi priekš viņa vēl nav nekas. Un vēl daudz ko iet. Tas nekas, ka kaklā iemeties krekšķis no milzīgā cigarešu patēriņa sešdesmitajos un septiņdesmitajos, un pārsvarā koncertos, arī 2008. gadā Tallinā, Dilans savas dziesmas izpilda no lapas un tikai stāvot pie taustiņiem. Taču viņš stāv. Un vel nav apsēdies. Kad Bobs Dilans apsēdīsies, tad arī paņems lāpstiņu un aizbrauks uz Klondaiku. Un izraks savu zeltu.

Nobeigums ir tikai atziņa. Atziņa, ka ir dažas dziesmas līdz kurām jāizaug. Atziņa, ka dažas mēs varam arī nesasniegt. Vai nesaprast. Bet, kad pienāk laiks, mums vienmēr ir kāds, kas visu noliek pareizajās vietās. Jo katrs vienmēr atrod to, ko meklē. Tikai jābūt lepnam par savu dzīvi, nav svarīgi kādas kļūdas pieļautas. Svarīgi, kur tu esi nonācis un cik pozitīvi gandarīts tu jūties. Viss cits tad ir mazsvarīgs. Jo daudz tālāk vairs nav kur iet. Tikai viens mierīgs solis un tu esi brīvs.