Klejotājs - 15. Augusts 2009

vakar atkal satiku Imantu Daksi. Uzstājās viņš jaunajā Meta Kafē, un nodziedāja dažas pavisam senas un paris arī netik senas dziesmas. Tas bija jauki. Bet tad nāca krievu trokšņu vai, kā preses relīzē teikts, tomēr eksperimentālās mūzikas veterāns Aleksejs Borisovs ar savu aritmisko bundzinieci un pieaicināto Monreālas gotiskās un psihodēliskās skatuves dziesminieci Dorotiju Gelleri. Tas gan bija baigais, atvainojos, bleķis. Vienīgi pēdējā dziesma (ja tās var nosaukt par dziesmām) nedaudz aizrāva, jo vismaz bungas tad bija ritmā.

Vispār tā visa viņa/viņas/viņu uzstāšanās bija Dead Can Dance skaņas, Lorijas Andersones politiski pārmaksimālās lirikas, Džoannas Ņūsomas nedaudz līdzīgās balss tembra un Silver Mt. Zion koncepcijas atvēmiens, jā es tā uzdrīkstos teikt.