Klejotājs - 1. Maijs 2009

Kad Saule būs apmetusi kūleni jumā,
Un mēness vēl reizi pakaļ tai aizklibos,
Es varēšu padoties ceļam, ko eju,
Es varēšu nesteidzīgs projām skriet.

Putekļi klāsies uz kājām, laimi meklējot,
Iestrēgs krūtīs, dziesmās skaļās sapīsies,
Bet iesteigšos dzidrā verdošā upē,
Un atkal būšu mūžības atpestīts.

Māt, tu mani gaidi, jūtu pār kalniem,
Tēvam mana darba roka trūkst,
Es zinu to, un, ja likten's tā lēmis,
Būs kādreiz man atpēdes jāiemin.

Kad saule jau kūleņus metusi būs gadiem,
Un mēness nodilis noplucis mākoņos svils,
Es varēšu atgriesties atpakaļ mājās,
Es varēšu no jauna dzimt.

8.aprīlis. 2009. Rīga

Izlasīju Marģera Zariņa "Viltoto Faustu jeb pārlabotu un papildinātu pavārgrāmatu".

Divi secinājumi.

Pirmais. Visnotaļ lielisks darbs, ko varu nosaukt kā latviešu "moskva-petuški".

Otrais. Apstiprinājušās jau sen esošas aizdomas, ka latviešu valoda varētu būt pat daudz bagātāka nekā angļu vai krievu. Tā ir tikai pārāk daudz noslīpēta un notrulināta laika gaitā. Ja pat dažāda lieluma katliem ir aptuveni pieci nosaukumi. Plus vēl nosaukumā minētais.