Klejotājs - 14. Marts 2009

Ievads

Mana māsa nomira, kad man bija septiņi gadi.

Medmāsa no dzemdību telpas, numur “6”, iznesa nedzīvu bērniņu. Es redzēju. Tik kvēli vēlējos iegūt kādu, par ko rūpēties un ar ko pēc gadiem parunāt par nenormālībām pasaulē, ka neatļauti ielīdu tur, kur nevajadzēja. Mans tēvs elsa un pūta smēķētavā, kamēr dēls okšķerēja pa slimnīcu. Viņš vēl nezināja. Cigarete pēc cigaretes noslīka pelnutraukā.

Baltas palātas. Miers. Gaiteņa galā nedaudz izlādējas dienasgaismas lampa. Grīda noklāta okeānzilzaļām flīzēm. Manas bahilas slīd pa to kā laiva mierīgā līcī.

Ginekologa kabinetā viss bija tik maigi un pliekani balts, ka jaunskungam sametās nelabi ap dūšu. Viens vienīgs krēsls pie rakstāmgalda, vairāki skapīši, sieviešu „ehem” plakāti, produktu reklāmas, dzemdību apraksti un tā tālāk un tā joprojām. Stūrī tā jokainā kušete ar tām dīvainajām kājām, kuras turēja grūtnieci kā dzemdībās un uz kuras notika izmeklēšana. Pilns nezināmu un nomācošu štruntu.
Domu lidojumus pārtrauca ginekologa ierašanās. Viņs mierīgi atnāca un apsēdās pie galda. Klusi vēroja jaunskungu tieši acīs.
- Labdien.
- Labdien.
Mazs neveikls klusums. Dakteris saprata, ka no šādiem tipiņiem nav nekādas jēgas.
- Nu?
- Ko nu?
- Kādā jautajumā. Nu?
- Es tikai... pēc padoma.
- Kāda.
- Sievai būs bērns. Drīz un.. gribēju uzzināt... Cik aborts maksā...
Ginekologam acis gandrīz izsprāga ārā no pieres, bet viņs nomierinājās.
- Kurā mēnesī?
- Es nezinu, nedzīvoju pie viņas. Varbūt kādi deviņi, tas jau nav daudz, ne?...
Ārsts klusu piecēlās. Šis varētu būt numurs. Apgājis apkārt „pacientam” viņš to atkal uzrunāja:
- Kāpēc tāds lēmums?
- Nu, redziet... viņas mājās bērnam vieta nav, un man mājās māte neļauj...
- Māte neļauj??
- Viņa saka, ka viņas mājā jau pietiek ar vienu zīdaini.
- Un tas domāts kā jūs...
- Laikam jau...
- Cik jums gadu?
- Janvārī būs apaļi divdesmit pieci.
- Ko?? Divdesmit pieci? Un vēl dzīvojat pie mātes?
- Nu tā... sanāk.
- Bet jums taču ir iespējas pašam sākt dzīvi. Padomājiet par savu jauno sievu. Viņa kaut kā jāuztur!
- Mani uzturēja māte...
Pēc šī teikuma ginekologs nenoturējās, viņš ar varu aizvilka krēslu ar jaunskungu pie spoguļa un no aizmugures apķērās viņam ap pleciem.
- Paskatieties spogulī ko jūs redzat?
- Sevi...
- Sevi? SEVI? 25 gadus jaunu jaunskungu, kurš var, bet negrib. Var, bet negrib!
„Pacients” novērsās no spoguļa un satraukti elpoja. Tāpēc ārsts saķēra viņa galvu un piespieda skatīties spogulī.
- Jūs varat, kas visu laiku domājat dzīvot pie mātes?
- Jā... – jaunskungs nīkulīgi un raudulīgi novilka.
- Nekā nebija! Jūs varat dzīvot savā dzīvoklī ar savu sievu, tam nav vajadzīgs aborts. Jūs varat, JŪS VARAT!!!! – un ginekologs tik sparīgi kratīja jaunskungam galvu, ka pats sareiba.
- Es... Es... varu?
- Protams, ka varat! Jūs esat tāds... tāds... (velns, es laikam tūlīt pamatīgi samelošu) spēcīgs, gudrs un atjautīgs jauneklis. Jums visas durvis vaļā, jūs varat!!
- Es varu??
- Jūs varat.
- Es varu!
- Pareizi, un gribat arī!
- Un gribu arī!!
- Vēlriez atkārtojiet, līdz rodas pārliecība!
- Es varu un gribu! Es varu un gribu! Es varu, varu, varu, varu!!! ES GRIBU!!!!!!
- LŪK, TĀ JAU IR RUNA! Nu, tad aborts būs?
- Nebūs, nebūs, nekāda aborta nebūs!!!
Ginekologs atvilka jaunskungu pie galda un pats apsēdās iepretīm. Piespiedis pogu uz telefona, viņs asistentei pateica: „Viss nokārtots” un vērsās pret viesi.
- Un ko jūs tagad darīsiet?
- Došos mājās un pateikšu mātei, ka viss, pietiek!! Tā es, vot, arī darīšu!!!
- Ļoti labi! – teica ārsts un piegaja pie durvīm. Jaunskungs bija tik ļoti sacerējies, ka nemaz nemanīja atveramies durvis un ārstu ar kādu pārmijam dažus vārdus.
- Starp citu, jūsu draudzene tik tiešām bija devītajā mēnesī. Bija. Apsveicam, jums ir puika!!!
„Pacients” noģīpst.

12.jūlijs. 2008