Klejotājs - 20. Oktobris 2008

Dažreiz uzmet skaudība par cilvēkiem, kuri daudz neko nedara, varbūt pat nestudē, taču viņiem ir visi jaunie aipodi, aifõni, katru dienu jaunas drēbes un apmaksāts rēķins bārā par 150 Ls mēnesī. Braukā uz ārzemēm tāpat vien un vēl pie tam bieži par vecāku naudu. Nezina, kas ir īres maksa un ko nozīmē prezervatīvu pirkšana par savējo.
Man visu laiku ir bijis jācīnās, tagad arvien vairāk jakavē studijas, lai savilktos. Bet es esmu apmierināts. Jo mūža lielākā vērte ir dzīvot, nevis izdzīvot. Nav jau tik slikti tomēr, ka izdzīvoju. Es baudu. Gūstu pieredzi. Un vismaz varu cilvēkiem pastāstīt, ko esmu darījis, lai sasniegtu to un to, nevis vienkārši truli pateikt, ko esmu darījis.
Nav gandarījuma. Tikai vēlme izlekties ne par savam spējām. No respect.

Atļaušos pateikt, ka ar dzeju Latvijā ir pilnīgā pakaļā. Nu labi, pakaļā ne, bet ir milzīga stagnācija. Neko vairāk nedzirdu, kā tikai milzīgu kvantumu pārspīlējumu, hiperbolismu, kolorītu epitetu, urbānismu un nepārspējamu jucekli. No ritma ne miņas, un to vēl grib saukt par dzejoli. Tā ir viena no tām divām sastāvdaļam, kas dzeju definē. Un, pēc manām domam, tas ir teksts un mūzika. Dzejai ir jābūt starp šīm divām lietām. Jābūt sakarīgam tekstam un viennozīmīgai ritma eksistencei (atskaņas var nebūt). Ar to Latvijā izceļas tikai dažs. Vienīgie, kas tagad ir vērā ņemami, pēc manām domam, ir Rihards Bargais un Ronalds Briedis. Latvijas RB. Tos es turu milzīgā cieņā un nevienu sliktu vārdu nespēju un nedrīkstu pateikt. Pārējie visi ir tikai dzejas rakstītāji. Ne dzejnieki.

Lai tevi varētu saukt par dzejnieku, tev ir jādeklamē, nevis jānorunā. Jāpasniedz dzejolis kā daļa tavas dzīvības. "Bet tas taču nav svarīgi, galvenais ir sajūtas un pārdzīvojumi!!" - daudzi saka. Un kā jūs domājat, ja Ojārs Vācietis "piesaukšanu" nobērtu, kā to dara 98% latviešu mūsdienu dzejnieku, vai tas būtu kļuvis par gadsimta spēcīgāko dzejoli???????????? Bet, kad viņs to nolasīja, turklāt vēl televīzijā, tauta vairs nejuta neko citu kā uguni verdam asinsvados un saspringtas rokas cīņai par brīvību. Es nejūtu neko, klausoties Andru Manfeldi un Mincenhofu (kurš man ir pietiekami pazīstams kā cilvēks), un tā tālāk un tā joprojām visus pārējos "dzejas rakstītajus", man uznāk miegs un garlaicība. Viena vienīga vienmuļība un rutīna. Visi raksta vienu un to pašu. Piedodiet, arī Vērdiņš. Un viņs ir tieši tas pats kas Gaile, tikai vīrietis. Dažs labs dzejolis un atkal orģinālitāte līdz pēdējam amtu galam.

Es gaidu reformu. Milzīgu reformu. Mūsu dzejas un vispār mūsdienu dzejas gaismas pili.

Un kuru dzejoli mūsdienās var ielikt labā dziesmā? Nevienu. Pliks, nesakarīgs teksts un Mārtinš Freimanis. Nav ritma. Nav sajūtas. Nava...

man patīk atrasties vietās, kurās ir daudz cilvēku. Jo man patīk, ka uz mani skatās. Dievinu. Dažreiz pat izvēlos iet garāku ceļu uz kādu mērķi, lai tikai pabūtu redzīgu acu pulkā.
Iespējams, ka tam ir izskaidrojums. Es meklēju tikai sieviešu acu kontaktus. Katru reizi, kad mans skatiens satiekas ar kādas dāmas skatienu. Un, ticiet man, tā gadās bieži. O jā, viņas tiešām ir skaistas. Gan acis, gan sievietes. Es laikam nomirtu, ja dzīvotu citā valstī. Nekur nav tik burvīgu un dievīgu būtņu kā Latvijā... Jā, varbūt vēl tomēr pārak daudzas tic princim baltā zirgā, tāpēc attiecībās (kaut vai vienas nakts - jo īpaši) ir ieturētas. Taču kāds skaistums. Ak

Mūzika: akron/family - i'll be on the water