Dorians III
Nu ko, Lord. Man šodien ir besīgs garīgais. Varam sākt trešo daļu....
Doriana kājas grima mīkstajās smiltīs. karstā tuksneša saule cepināja viņa daiļo seju, taču Dorians, likās, to nemaz nemanīja. Viņš domāja par kārtējo bezjēzīgo cīņu savā dzīvē. Nodedzinātais ciems un nogalinātie magi, kārtējā, putekļos satriektā leģenda...Un tad vēl nemirstīgais, ap kura asiņojošajiem ievainojumiem dūkdamas lidinājās mēslu mušas... Nemirstīgasi pavēra acis. Viņa asinīm noplūdušajā sejā bija manāmas ciešanas, ko sagādāja virves, kas bija iegriezušās miesā līdz kaulam. Smirdīgais ēzelis, kam Dorians savu gūstekni bija uzkrāvis, nobeidžās jau pirmajā dienā, tāpec Dorians to izcepa un apēda. Tālāk viņš nemirstīgo vilka pa zemi sev līdz. Pats nezinot kāpēc. Laikam kāds augstāks spēks viņam čukstēja ausī, ka tā ir parerizi.....