Below are 10 journal entries, after skipping by the 260 most recent ones recorded in Eos' LiveJournal:

[ Next 20 >> ]

Thursday, September 3rd, 2020
4:31 pm	How soon is now Var jau būt, ka ir likumsakarīgi sākt dzīvot tieši tagad ārpusē. Apzināties šo duālismu - ka ir cilvēki, kuriem gribas komfortu, gribas ērtības, apģērbu, braucienus uz ārzemēm, gribas būt slaveniem un atzītiem. Un tad ir cilvēki, kuriem gribas laimi. Sirdī. Kuriem sajūtas ir viss. Nošņurkušā ūķī, uz matrača, taču top dzeja - akvareļi - tērpu skices, skulptūras, kuriem idejas un ideāli ir viss. Varbūt pat vēl vairāk ir šī robeža - cilvēki, kuri iekšēji grib laimi, atsakās no daudz kā, lai būtu brīvi. Tā brīvība ir tik daudzos līmeņos. Ir tantes, kas to saprot - griba būt māksliniekam, taču otrs - griba pelnīt sviestmaizei uz galda. Un tas var raut uz pusēm. Var arī savienot. Maizes darbs un sirds darbs, varbūt jākļūst par beķeri. We are so young and we are already contemplating leaving this world (or comparing). Cik viegli ir apgriezties un pateikt: "Man par grūtu šeit dzīvot!" Cik viegli pateikt: "Piedod man, ka esmu tāds" Taču mainīties, mainīties var ar milzīgu gribasspēku, ar katru rītu, izsakot skaļi vēlmi sevi mainīt, ar paradumu maiņu ikdienā, ar milzīgu pašdisciplīnu. Kas man skatās pakaļ? Kas sunim asti cels, kā pats? Un tā no gala. Ja vien es zinātu, ko es nezinu, kas man jāzina, lai visus parametrus varētu ņemt vērā. Visu uzreiz - ielēkt pēdējā līmenī un tik sakapātam gabalos, vai tomēr novērtēt, ka ir iespēja visu darīt pamazām. Tur jau tā lieta, ka atlikt ir nāvējoši. Garīgās attīstības atlikšana noved pie domām, ka vispār dzīve ir ilūzija. Integrēt visu, pavilkt zem kvadrātsaknes, pieņemt un mīlēt. Ir cilvēki, kas man virspusēji dara labu, un tas ir daudz. Un tomēr. Kad likvidēs naudas sistēmu, pēkšņi visiem būs laiks runāt par to, kā ES jūtos. ES to zinu. Vai kāds aizdomājas, kā ES jūtos, kad cilvēki tā vietā, lai teiktu "Es Tevi mīlu", saka: "Tu esi vainīgs". (16 Comments |Comment on this)
Sunday, August 30th, 2020
3:47 pm	Laimīgā dziesma Vai tiešām šie cilvēki ieklausītos dziesmā ar vārdiem "Es esmu gaisma, saule, mīlestība" ? Kādas ir viņu vērtības? Kura ir tā dziesma, kas cilvēkiem liktu atteikties no ērtībām lielākas vienlīdzības vārdā? Vai tie vispār ir cilvēki, par ko es tagad runāju? Kas ir anti-spīdzināšana, anti-terors, anti-kontrole, anti- nabadzība? *** Kurā brīdī ieslēdzas teiciens: "Pataupi pērles cūkām"? Cik var apvainot cūkas ar šādu teicienu? *** Par mani reiz teica, ka es esmu galīgi iesprūdis attīstībā, jo aizvien domāju par to, kas būs rīt. Un to, vai viss būs labi. *** Es vienkārši gribu paķert lielāku auditoriju. Prieks, laime, saticība, sajūsma, interese, laime, pārpilnība - visus dvēseles un emociju stāvokļus kondensēt un iedot. Varbūt ir jāsāk ar mieru. Vai manā pasaulē ir miers? Kā sabalansēt mieru ar rūpēm, rūpes ar gādību un palīdzēšanu, kā lai aug tas, kurš pieradis būt grīdas lupata? Grīdas lupatu pāršuj un ieliek templī aiz Dieva statujas kā tepiķi. Un viss ir labi. Kamēr kāds par to pasmejas. Tad to izmet no tempļa, no sabiedrības. Tad šie cilvēki iet alās meditēt, lai atbrīvotos no velniņiem. un par viņiem saka: "Pazudušais dēls atgriezies" (5 Comments |Comment on this)
Saturday, August 29th, 2020
12:15 am	Aizplūstu esamībā ārpus uztveres robežām... Sienas no ārpuses samīļoja mani līdz attapos, ka esmu iemūrēts dziļi iekšā... Vai tomēr jau pašā sākumā biju tikai starp materiāls, aizlika pirms spožas gaismas un kaulu smirdoņas... Visa pasaule beidzas ar vienu domu... Un, ja nu tā tiešām ir par saudzējošu gaismu. Redz, es kādreiz domāju, ka cilvēkiem ir tādi kā rīcības koridori. Daži strādā, iegādā auto, brauc uz Ķīšezeru peldēties, taču citi brauc uz Karību salām. Kā datorspēlē, vieniem ir bonusa līmeņi, citiem pat pamatspēle ir aizliegta, pieejams tikai demo varianta demo. Un tur tālāk, aiz žoga ir tie, kas lido ar lidmašīnu, kamēr pirms žoga ir tikai lidmašīnas simulators. Un tad kaut kā acīs sariešas asaras. Ja nu tā patiesā laime, patiesā dzīve ir arī priekš tiem, tur ārā aiz mājas nesošās konstrukcijas. Man ir tikai vāja atblāzma un leģendas, ka ir cilvēki pirms tūkstošiem gadu dzīvojuši ar prieku par katru zāles stiebru, visu uztvēruši kā brīnumu. Un katru dienu pēc pamošanās iesaukušies: “Es vēl esmu dzīvs! Vareni gan!” Porās iesūcas tā vēlme kaulēties, it kā varētu kaut ko zaudēt. Kā pretīga inde, kā smirdīga gāze, es sadzirdu informācijas slēpšanu, noklusēšanu un citus māņus, kuros slīkst vidējais nāves jūras nirējs. Varbūt reiz mākslīgās sirds vietā izgudros dabīgo sirdi, un tad tā pukstēs mūžīgi, kā to lielais pirmkustinātājs bija izredzējis, pirms cilvēki savu ķermeni sadalīja pirmreizinātājos un izjauca. Sinhronitāte, vienlaicības, līdzdegsme, Tu gribi iztulkot vārdu, kura nianse slēpjas sajūtā, kura pazūd tikko to nodefinē ar vārdiem... tas ir kas tāds, kas uzdzen patīkamas trīsas, kas atsaucas dvēseles dziļumos, taču tiklīdz parādās cilvēki, kas aizmirst, ka eksistē, tad tas arī pazūd. Materiālistisks, domājošs subjekts ar pretenzijām uz spēju pieņemt iracionālu lēmumu reiz teica, ka pēc sairšanas augsne veido ozolu birzis, un viņš grib ieaugt ozolā. Kas viss ir iespējams, varbūt arī mans mūris ir apaudzis ar ozollapām un vīģu kokiem, varbūt man pie kājām rasu gādā putnu pirtīžu peldes. Šajā spraugā, kurā mitinos, es caur puspavērtu acs plakstiņu nojaušu, ka ir dzīve pirms pamošanās un pirms samaņas, ir dzīve pēc aizmigšanas un pēc aizmiršanas, ir kāda sabotējoša sajūta, ka šis mūris ir skudru pašu satīts kāpostu tītenis, un es ar visu ķieģeļu varzu esmu vien uzkoda kosmiskā galertā. Es zinu, es absolūti zinu, ko es darītu, ja mēs būtu Platīna laikmetā. Es to zināju daļēji jau tad, kad biju visu aizmirsis. Varbūt viņi mani mīcot lielajā piestā bija aizmirsuši izfiltrēt kādu vielu, kas piesūcināta nektāra. Un tas dievu nektārs iekļāvās manā sistēmā tik simbiotiski, ka to palaida garām. Un ar to pietika, lai es saprastu, ka murgs ir sapnis, un izkapts ir rotaļu vilcieniņš, ka zirgi dejo polku, kamēr opaps spēlē četrrocīgi ar savu dubultnieku kāzu un bēru maršu vienlaicīgi. Kā tāds milzīgs orķestris, kur visi spēj spēlēt atonāli, taču funkcionāli korekti, troksnis savaldzina tikai tos, kuri spēj histēriju izraisošajā kņadā saskatīt skaistumu. Man tāpēc jo muļķīgāk šķiet tēlot, ka esmu pavisam parasta bazūņu jaunava, un šī ir parasta baznīca, un mana iemūrēšana bija tik likumsakarīga kā tas, ka pasaule stāv uz vietas. Iedomājies, viss stāv uz vietas. Vakar Tu domāji to pašu, ko es. Un rīt viņi domās to pašu, ko mēs vakar. Un pēc miljons gadiem, kad mūs atraks, visi teiks, ka sen jau zināja, kur jārok, un kas te būs. Man paliek šķērmi domāt, ka ir jēga vispār rakt, ja jau tie kauliņi ir jau mesti. Pēc īsa brīža siena sadrūp, jaunava iznāk ārā, izmazgā matus, iekāpj karietē, un dodas uz nākamo iemūrēšanu. Iepriekšējā un nākamā ir viena un tā pati. Taču ceļā viņa satiek daudz dzelzsbetona sienu. Un vēl rozes. Kuras zied ar plaukstošiem ērkšķiem. Vai var būt kas skaistāks par rozi, kas dur, un biti, kas atsacījusies no dzeloņa skaistās nākotnes vārdā... Mums jau sen bija laiks būt vakardienā. Taču tā kavējās. (1 Comment |Comment on this)
Tuesday, August 25th, 2020
7:17 am	Angels Sarunā ar mammu par laulības dzīvi izkristalizējās viena svarīga ideja. "Ja Tu izdari visu, kas Tavos spēkos, tad pēc tam palaid vaļā" Taču tas perfekcionisma parazīts vai kas cits parasti teicis, ka vienmēr varēja vairāk. Laba vīra piemērs vēl jāmeklē. Tādā nozīmē laba, ka spēja sadalīt uzmanību uz sevi, uz sievu, uz darbu. Es varbūt esmu pieķēries sievai pat par daudz. Prātā pēdējo dienu laikā skanēja "Resting here with me". Taču vai es māku citādāk? Ticēt, ka viss nokārtosies tāpat - būs tīrs prāts, būs liela vēlme otram darīt labu, būs laime, būs kritika un komplimenti, un tas viss tā sāmērīgi? Vai es iemācīšos izturēties samērīgi? Ja runa ir par cilvēku, kurš esmu es pats? Ignorējot savu veselību iebraucu invaliditātē. Pārlieku uztraucoties par savu veselību varu iebraukt pāpratumu čupā. Kur vidusceļš, kur ticība sev, ka ar visu tieku galā? (4 Comments |Comment on this)
Sunday, August 23rd, 2020
4:06 pm	Jaunā mīlestība Kādreiz šķita kaitinoši, ka sabiedriskajā transportā jaunieši apskaujas, bučojas un pat ilgstoši un intensīvi skūpstās. Tagad ir pavisam citas sajūtas. Nāk prātā domas, ka 16 gadu vecumā noturīgas attiecības ir retums un jāpriecājas par katru pāri. *** Tā vietā, lai viens otru atrastu tikai studiju gados, vai pat vēl vēlāk, atrasties jau skolas gados, tas taču ir fantastiski. Un piedzīvot kopā to, ka var kopā gan pieaugt, gan novecot. Turklāt no brīvas gribas, bez sarunātām laulībām agrā pusaudzībā. *** Es pats 16 gados gribēju attiecības, bet biju par kautrīgu. Bija pat meitene, kas it kā ar mani gribēja kaut ko, taču es nobijos no tā, kā tas būs. Un patvēros lasot grāmatas. Intelektuāli sievišķais elements šajā pasaulē ir interesants, taču tādā abstraktā veidā un formā, tā es toreiz domāju. Tagad skatoties uz to, sapratu, ka man vienkārši bija tipiska domāšana: "Es meklēju īsto. Jā, pa ceļam izmēģināju šo un to, taču man bija skaidri ideāli, kas gadu laikā kļuva aizvien striktāki un striktāki, tajos vīdēja prasība pēc zinātni mīlošas dāmas, kura vēlas saprast meta līmeņus visam. Ja vien varētu izvairīties no visa fiziskā, un tikai ar to dāmu runāt par zinātni un filozofiju. Cik labi tas būtu! Es pat iznestu miskasti, pienestu brokastis gultā un rozes dāvinātu, cik bieži vien vajag. Lai tikai viņa būtu izlasījusi visu, būtu lietas kursā par visām novitātēm filozofijā, mākslas teorijā, lai nāktu ar mani uz konferencēm un izstādēm. *** Kad sapnis kļuva īstenība, es sapratu, ka labāk radīt arī pašiem. (2 Comments |Comment on this)
Thursday, August 20th, 2020
10:04 am	Writing conjugates the left and the right hemisphere of the brain (Mēs, viņas) Viņi ievācās septembrī. Dzīvoklis bija ar skatu uz vasaru. Logs rādīja mūžzaļas egles. Un vēl bija tur bērzi. Ar ko pērties cauru gadu. Un ozoli spēka enerģijām. Ozolu lapu peramās slotiņas vīrišķā gara uzkurināšanai. Viņi devās pie pirtnieka reizi divos mēnešos, taču salasīja lapas paši. Dzīvoklī bija arī skats uz parku, uz dīķi, un uz pīlītēm. Daudz dzīvības aiz loga. Jebkas krāsains. Dzīvību! Priekšnamā karājās liela kaķa fotogrāfija. "Patiesais" dzīvokļa saimnieks visā majestātē izgūlies sargāja teritoriju. Rozā runcis. Vai tomēr kaķene. Katrā ziņā minkāns bija pilnīgi rozā. Vēl priekšnamā labi smaržoja pēc tīra ētera. Kad iegāja tālāk, varēja redzēt puķu podus un katifikācijas pazīmes. Nagu skrāpējamais, kāpelējamās kastes, gultiņa pie loga, dzīvā novērošanas sistēma dīķa pīlēm. Šajā sistēmā cilvēkiem bija vien personalizētais pods un mazgāšanās kabīne. No kaķa viedokļa diezgan muļķīgas ietaises. Dzīvoklī bija pie sienām draugu kaķu bildes. Un vēl bija paklāju daudz. Lai mīkstāk. Svarīgi, lai ir silta grīda it visur. Varbūt tomēr ir labi, ka divkājainie cēlās katru rītu pirms 8.00, lai ieliktu trauciņā pārtiku. Jo tā bija lielāka izvēle. Tālāk divkājainie devās darba un mācību gaitās. Vai vēl kur citur. Katrā ziņā vakarpusē viņi oda pavisam citādi kā no rīta. Kaķim nācās sadzīvot ar diviem mājas gariņiem. Un vēl ar daudz skaistām puķēm, kuras apēst bija lieki, jo puncītis tāpat vienmēr bija pilns ar vislabāko pārtiku. Zini, mēs vispār bijām ļoti augstprātīgi, iedomājoties, ka kaķim patiks dzīvot ar mums. It kā izlemjot viņa vietā. Taču kaķis parādīja attieksmi, un mēs sapratām, ko viņš par mums patiesībā domā. *** Kaķis tika glaudīts dažreiz pat par daudz. Un ēda dažreiz par maz. Un pavadīja laiku ārā, dzenājot tauriņus, it kā strādājot no deviņiem līdz pieciem. Kaķis tikai grib pēc iespējas vairāk brīvības. Mēs to centāmies sniegt, taču tikai centāmies. Nākamā būs liela māja laukos ar daudzām istabām un kastēm. Un skapjaugšām. Un vecām kumodēm un drēbju skapjiem. Lai kaķis justos drošībā. Vai izlutināt kaķi ir trakāk kā izlutināt puķes aiz loga? Nest tām N, P, K un vērot tās katru dienu līdz asaras no laimes līst? *** Dzīvoklī, protams, bija divi lieli datori, divi mazi datori, bija putekļu sūcējs, planšete, mobilie telefoni. Bija arī veļasmašīna un tosteris, krāsniņa. Taču tas viss gandrīz vienmēr bija izslēgts. Kad mēs aizmirsām, kaķis atgādināja, ka jāizslēdz. *** Tomēr vislabākais dzīvoklī bija klusums. Ko dažreiz pārtrauca vizuļojoša murrāšana. (2 Comments |Comment on this)
Wednesday, August 19th, 2020
10:07 am	Summer moved on Šajā vasarā daudz kas ir gribēts, daudzi izbraucieni pie jūras, pie ezeriem, upēm, uz ārzemēm divi kāzu ceļojumi, viss ir ticis cerēts, apviļāts, un... dažreiz es attopos redzam mazu baltu trusīti, kurš sēž sarāvies savā iekšējā bezgalībā. Var jau būt, ka, ja tik ļoti gribas citiem darīt labu, taču tie citi ir kur kurais, tad tomēr jādara labi sev. Jāmācās mīlēt sevi jau atkal. *** Tās sajūtas, ka, kad viss varētu būt tik labi, bailes no stagnācijas, no domas, ka būs laime, bet kā tad tā, tikai man laime? Ja es gribu dalīties ar prieku un laimi, taču citi cilvēki prasa naudu mana prieka vietā. Varbūt citiem jāmācās paņemt prieku. Vai citi vispār spēj priecāties man līdzi? Jā, viņi būtu pārsteigti par 1000 eiro, taču vai viņi spēj novērtēt zināšanas, ko varu dot? Šie divi cilvēki, un tad vēl citi cilvēki, kuri, lai arī kā liegtos, tomēr jūt daudz vairāk prieka par materiālām lietām - tas atsvešina. Tas tik ļoti atsvešina, ka otrs jūt maz prieka par sevis attīstību, taču novērtē lielas atlaides. Atlaides kam tieši? Smilšu pulkstenis tikšķ, ko mēs darām ar savu dzīvi? Es aizvien brīnos, kāpēc cilvēki tik ļoti kautrējas priecāties. Jā, raudāt pat var publiski. Taču kur paliek prieks? (1 Comment |Comment on this)
Tuesday, July 28th, 2020
11:25 am	Viņš sēdēja salicis rokas sev klēpī un vērās sev priekšā uz jūru. Viss krasts bija ieskalots. Izrauti koki ar saknēm. Liels taifūns gājis pāri tai vietai, kur reiz bija pludmale. Akmeņi izmētāti uz visām pusēm. Daudz mazu zivtiņu izsviestas krastā. Ja kuģi ir salauzti, jābūvē lidmašīnas. Ja vētras plosa debesis, jākaļ pazemes tuneļi. Ja vulkāni aprok pazemi, mēs iespiežamies domās un virpuļviesulī dodamies cauri visam. Esot orkāna centrā, pilnīgā mierā, paņemam līdzi vienu mutautiņu. Mūzika dziedina un saplēš stiklus. Pāršķeļ uz pusēm metāla kārbas. Rada karotes un ievieš notis uz priedes galotnes. Par maz taktsmēra, par daudz instrumentu. Vienu iedomātu skaņu sadzird kāds, kurš bija aizmirsis elpot. Pilnīgā klusumā apkārt bites medu vāc. To sirdspuksti aizved vēl tālākā vietā, kur viss zied un varavīksnes galā rūķis auž tepiķi trejdeviņiem dzīpariem. Visām lietām var piemērot kādu vienradža pasugu. Viņi nēsā lielas mugursomas, un tajās ir kladītes oranži luminiscējošiem burtiem, kur viņi pieraksta visas idejas, kas jebkad ir bijušas. Mēs varam spēlēt putnos, delfīnos vai eņģeļos. Mēs varam nirt un lēkt ar tramplīnu. Mēs varam braukt ar auto ar 200 km/h stundā un dungot “Aijā, žūžu”. Viss ir tikai viss. Tagad. (1 Comment |Comment on this)
Friday, July 17th, 2020
1:37 pm	Anybody seen my baby? Viņa izskatījās maiga kā kaķis Tikai klusēja Sēdēja uz palodzes Dažreiz kustināja astes galiņu Nolaizīja kažociņu Viņa klusēja, un tas arī bija viss, ko viņa gribēja pateikt Dažreiz viņa raudāja, taču tik klusi, ka varēja vien just, ka ķepas ir mitrākas kā parasti Viņas klātbūtni varēja pamanīt, jo manā istabā ziedi kļuva zaļāki Gaiss kļuva mitrāks Un grīda siltāka (3 Comments |Comment on this)
Tuesday, July 14th, 2020
12:00 am	Manifests Tikai Tu spēj piedot sev Tikai Tu esi visinteresantākais cilvēks savā dzīvē Tikai Tev ir visforšākais augums, jo Tu esi vienīgā un labākā sevis versija Tikai Tu spēj pateikt sev tādu komplimentu, lai vienmēr nosarktu Tikai Tu vislabāk zini, kā sevi iepriecināt Tikai Tev vislabāk piestāv tādas drēbes, kuras izpauž Tavu dziļāko būtību Tu proti sevi mīlēt ar beznosacījumu mīlestību, jo esi sev māte, tēvs un bērns vienlaicīgi Tu vari visu, ja tici sev Tu vislabāk sevi saproti, tāpēc vienmēr vari sev mainīt garastāvokli uz kuru pusi vēlies Tu zini savas spējas, tāpēc vienmēr uzņemies tikai tik, cik vari izdarīt Tu zini to, kas dara Tevi laimīgu, un Tu apzinies, ka būt laimīgam ir Tavs iekšējais pienākums, jo Tu vēli sev vislabāko Tu spēj sevi pacelt uz rokām, pacelt augstu gaisā un likt justies kā sev (Comment on this)