Es zinu to grāmatu, taču netaisos lasīt.

Mans tēvs uzskatīja, ka Tu esi "normāls", ja esi savā jomā labākais Latvijā vai top 3. LATVIJĀ, nevis skolā/klasē.

Tā rezultātā man izveidojās bērnībā narcisms, kā atbildes reakcija uz traumu "tēvs mani nemīl, nepieņem, ja vien neesmu ģēnijs un to nepierādu". Tas, ka tēvs izvēlējās "to otru ģimeni", nevis mani ar mammu, un bērnībā veltīja daudz vairāk laika manām pusmāsām, visu padarīja vēl sliktāku.

Tā rezultātā es pirmos 22 dzīves gadus tiešām centos būt labākais Latvijā.

Šahā 3.vietā savā vecumgrupā U12 Latvijā, Bridžā viena Latvijas sezona vinnēta 2009.gadā, erudīcijas konkursā "Lieliskais piecnieks" dalīta 6.vieta Latvijā jauniešu kategorijā. Datorspēlēs ar reitingu, dažādās, no 30 - 400 vietai pasaulē (laikam visbezjēdzīgākais, ko dzīvē šīs dzīšanās pēc vietas kādā topā esmu darījis).


Tas, ka klasesbiedri un skolotāji mani vidusskolā sauca par ģēniju, nepalīdzēja. Sauca, jo pēc atzīmēm man bija jābūt 1.ģimnāzijā, taču veselības dēļ biju Rīgas 99.vidusskolā, kur ļoti lēcu visiem acīs ar savu mācīšanos/zubrīšanos.


Par laimi augstskolā pasniedzēji arī ir pret tīģermammām, jo viņi redz, ka
šīs paaudzes, Gen Z, bērni ir ar daudz vājākiem nerviem nekā Mileniāļi.