Jā, es varu izteikt cerību, ka meitai, ja/kad būs savi bērni, būs liela pieredze, kā izvēlēties tiem skolu. Pat ja skola būs ārzemēs, vai pēc 20 gadiem daudz kas būs citādāk, cilvēku attiecību modeļi Rietumos kopš Senās Grieķijas laikiem palikuši visvairāk tādi paši.

Par to kliegšanu pretī es iemācījos, kad man bija 32 gadi, augstskolā esot. Būtu pataupīti daudz nervu, ja būtu to sapratis jau vidusskolā :)

Zinātniskajā literatūrā, izrādās, ir vesela virkne ar vārdiem - tīģervecāki,
helikoptervecāki, Hārvardas meitu mammas https://en.wikipedia.org/wiki/Helicopter_parent

Tie visvairāk uzdarbojas ģimnāzijās, kur dīc skolotājiem, lai ieliek viņu bērnam 9, jo "normālās atzīmes" sākas ar 9. Daudz dzirdu par tiem no diviem kursabiedriem, kas strādā Klasiskajā ģimnāzijā.


Nu jā. Es uzskatu, ka par kaut ko degt vajag. Skolotājam nevajadzētu būt
"main character syndrome", kad viņš iedomājas, ka viņa priekšmets ir vissvarīgākais, taču slavēt bērnus un katru nedēļu pieminēt, kur dzīvē noderēs zināšanas arī pēc skolas beigšanas vajadzētu. Motivēt var, ja ļaujas motivācijai. Ir jaunieši, kam pofig arī par to, ka viņus cenšas motivēt.