Interesants salīdzinājums.

Mums kādreiz filozofijas pasniedzējs teica, ka filozofēt ikdienā spēj tikai tie, kuri izjūt pasauli kā sevi, kuri spēj nonākt robežstāvokļa apziņā bez ārēju kairinājumu palīdzības.

Tipa - atceries, kad pusaudžu gados daudz kas šķita katastrofa? Filozofiem
visas cilvēces stulbums šķiet nebeidzama krītošo domino kauliņu virkne, kura

vienā gadījumā konverģē, tuvojas, atomkaram un pašiznīcībai

otrā gadījumā tuvojas kādam metafiziskam risinājumam. Piemēram, cilvēku garīgai atmodai pēc visas pasaules piecdesmit gadiem koncentrācijas nometņu sistēmā.

Turklāt filozofi savā starpā viens otru neieredz tāpat kā reliģiju pārstāvji - tie, kuri ir nihilisti un ciniski, kuri redz, ka viss paliek tikai sliktāk, negrib saprast tos, kuri tic Jēzus otrajai atnākšanai vai cilvēces atdzimšanai no pēdējā viena miljona bunkuros

Kamēr otrā grupa nesaprot ciniķus un saka, ka mums jādzīvo pēc Kanta iekšējā imperatīva, lai kāds tas būtu, jo katrs ir daļa no cilvēces, un cilvēces bojā eja sākas ar personīgu lēmumu atdoties hedonismam un vienaldzībai

***

Ezotēriskais skatījums ir tāds, ka cilvēki dzer, lai nomāktu dvēseles impulsu dzīvot labāk, godīgāk, saskaņā ar savu iekšējo būtību.

Tie, kuriem nav jādzer, lai viņi būtu riebīgi, dvēseles nemaz vairs neesot. Tā sen ir atdota dēmoniem.

Tavā gadījumā, izklausās, ka Tu dzer, jo esi cilvēks, kurš jūt. Un labāk just, nekā nejust, jo cilvēks ir dzīvs, kad jūt.

Kad viss ir it kā labi, tad arī citi šķiet tikai boti datorsimulācijā.