Nu jā, mani jautājumi tomēr paliek (un tie ir filozofiski un varbūt uz tiem nav jāatbild) - kāpēc māte neuzklausa meitu un nepieņem, ka ir radījusi emocionālu traumu/sāpes savam bērnam? Kāpēc viņa savu ego nenoliek malā? Kāpēc tas vienmēr ir bērna/meitas uzdevums mainīt sevi un savu uztveri un ne mātes? Kāpēc cilvēks kļūst "nepāraudzināms", ja viņam ir bērni?