Nav jau te runa, ka māte tāda vai šitāda. Teksts ir par meitu. Viņas ego.

Runa par to, ka meita beidz cepties, ka nevar parādīt mammai, ka ir darba līgums uz 20 gadiem noslēgts labā vietā, turīgs vīrs apprecēts, un vēl mājas spīd un laistās.

Ka viņa tiek no tās kontrolētās lomas ārā. Viņu tas vairs neskar. Nu nav jau tā, ka neskar nemaz, bet attieksme ir mainījusies.

Viņa nemāna sevi. Bet mamma, ja nesaprot, ka pati ir čakarējusi meitai dzīvi - tā jau nav meitas problēma. Pāraudzīnāt savus vecākus diez vai ir izeja :D

Un, ja mamma domā, ka meita beidzot dzīvo viņai pa prātam, tad ok, var nosacīti teikt, ka tās ir tikai iedomas. Jo pieaudzis cilvēks, manuprāt, vispār domā pa priekšu par sevi, tikai tad par citiem. Atskaitot retus izņēmumus.

Šis teksts tiešām ir par mieru. Kāda gribēs mātei bāzt acīs, ka viņa bijusi slikta māte līdz mūža galam, cita piedod, cita noklusē, bet miers un dzīve bez stresa man šķiet pareiza izeja. Kā pie tā nonākt, cits jautājums.