Neesmu vēl skatījies viģiku, lai gan tas man majačī ieteikumos jau kādu laiku.
Vismaz divas spēles no tās kopas esmu izgājis.

Planescape: Torment.

Tā tiešām ir kaut kas. Tuvākā lieta izcilam daiļliteratūras darbam. Sākumā bija nedaudz boring. Tur tiešām vairāk texta, nekā action. Ļoti lēna virzība uz priekšu un pamatā viss caur dialogiem. Bet ejot tālāk un tālāk, tu saproti cik tas viss interesanti. Visa tā iekšējā pasaules mitoloģija, dažādu karakteru stāsti, galvenā varoņa personībā šķautnes, kuras uzreiz nav redzamas. Spēlēšanas gājums atgādina "Simts Vientulības Gadu" lasīšanu. Sākumā tāds, eh, kas šitas ir, čota nav inčīgi. Uz beigām - WOW. Retā spēle, kur man reāli spalvas sacēlās stāvus, kad tiku līdz beigām un pēc tam vēl ilgi domāju par to visu. Arī izcils soundtrack no Morgana, kura mūzika skan arī Fallout spēlēs, kuras arī ir diezgan naratīvu un atziņu piesātinātas.

Fallout New: Vegas

Manā uztverē nav filozofiska pati par sevi, bet parāda hipotētisko pasauli pēc tās gala samērā reālistiskā veidā. Protams, tur ir daudz tipisko videospēļu 'tropes' un fantastiska spēja močīt monstrus un tā, bet spēlē ir liels uzsvars uz kvestiem, kas risināmi daudzos dažādos veidos, pieņemot dažāda veida, ne tikai melnus un baltus morālus lēmumus. Daudz apzināti cinisku opciju, bet arī iespēja būt labam cilvēkam, bet ne tā kā Bioware utml. spēlēs, kur ir tikai baltais paladins vai melnais antikrists. Ļoti smalki tur viss izstrādāts.