“Triumfs”
Šodien visu dienu domāju par to, kāpēc sarunvalodā lietojam šo vārdu tik reti.

Šis vārds latviešu valodā nozīmē izcilus panākumus, kā arī sabiedrības atzinību, kas tiem nāk līdzi.

Skatoties uz savu dzīvi:

1) uzstāšanās spoži zinātniskā konferencē

2) lekcijas/ referāta nolasīšana seminārā

3) teātra izrādes iestudēšana un uzvešana uz skolas skatuves

Taču privātajā dzīvē, kas ir ārpus akadēmiskajiem sasniegumiem, man grūti nosaukt kādu triumfa brīdi.

Kad tad attiecībās ir triumfs? Kad ir kāzas? Kad ir pirmais bērns? Viss tas tiek ilgi plānots, dažreiz nāk ar mokām, un, kad atnāk, tad var būt tāda “Cik labi, ka tas cikls ir beidzies dzīvē” sajūta.

Es zinu, ka personīgi, pēc ilgstošas meditācijas, mantru skaitīšanas, iešanas uz psihoterapiju, man sanāca savu raksturu izmainīt par kādiem 270 grādiem, kas ir forši, taču ne triumfs. Gadiem ilgs darbs katru dienu rakstot dienasgrāmatu, dokumentējot savas reakcijas uz situācijām, tas bija vaiga sviedros iegūts rezultāts. Turklāt es to sāku, kad man bija 18-19, vēl kaut cik plastisks biju.

Darbā arī – ja kāds bērns gada sākumā mācās uz 4, gada beigās uz 7, tas ir ilgstoša darba rezultāts, kas sasniegts bērnam, vecākiem un man sadarbojoties.

Atpūtas jomā ceļojums uz manu bērnības pilsētu bija diezgan fantastisks, tajā par 95% vismaz viss bija ideāli, taču tas bija rūpīgi izplānots ceļojums.

Triumfam, manuprāt, nav sakara ar perfekcionismu. Tam ir sakars ar to, ka cilvēkiem ir jāuzstāda vismaz dažas reizes dzīvē grandiozi mērķi un jāiet uz tiem, ieguldot sevi visu.